Arhīvi pēc autora: EliSol

Uzvedības traucējumi bērniem. Kā palīdzēt?

Mēs sagaidām, ka bērni un it īpaši pusaudži cienīs citus cilvēkus, spēs atpazīt to robežas un tās ievērot. Mēs vēlamies, lai bērni nebūtu vardarbīgi viens pret otru, ne fiziski, ne arī emocionāli. Tomēr itin bieži viņi nespēj pieņemt to, ka citi nevēlas tikt grūstīti, apsaukāti, traucēti. Par tādiem bērniem mēs sakām, ka viņiem ir uzvedības traucējumi, un vainu noveļam uz vecākiem un sliktu audzināšanu. Tomēr vai tiešām vienmēr ir vainīgi vecāki? Un ko darīt, ja Tavam bērnam ir šādi vai vēl citi uzvedības traucējumi? Iespējams, ir metodes, ar kurām varam savam bērnam palīdzēt. Par to lasi šajā rakstā.

Uzvedības traucējumi Marijai*

Marijai brīdī, kad viņas mamma vērsās pie manis pēc palīdzības, bija 6 gadi un viņa nesen bija sākusi iet skolā. Viņa ir otrais bērns 4 bērnu ģimenē. Kad viņa piedzima, vecākajai māsai bija vien gadiņš un arī viņai joprojām vajadzēja mammas uzmanību. Kad Marijai bija palikuši 2 gadi, piedzima nākošā māsa. Tā sanāca, ka kopš pašas bērnības viņai bija jācīnās par vecāku uzmanību.

Kad piedzima pats jaunākais bērniņš, Marijai bija 3 gadi un tas ir laiks, kad sāka parādīties uzvedības traucējumi. Marija mācījās teikt nē, nepiekrist vecāku prasībām. Diemžēl vecāki, laika trūkuma un noguruma vai arī zināšanu trūkuma dēļ, parasti nevis sāka ar Mariju diskutēt, bet savu prasību izpildi panāca ar varu – vai nu uzkliedza Marijai, vai arī aiznesa/aizvilka viņu kaut kur ar varu.

Attiecības ar citiem bērniem

Attiecībās ar citiem bērniem Marija mēdza būt agresīva. Ja māsas spēlējās savā starpā, Marija mēdza bez brīdinājuma iejaukties, atņemt kādu mantu, ar ko tās spēlējās. Ja māsas skatījās TV, Marija mēdza vienkārši nostāties priekšā un traucēt, vai arī atņemt TV pulti un pārslēgt uz citu kanālu. Vecāku aizrādījumus viņa visbiežāk neņēma vērā. Vecāki arī īsti nezināja ko darīt, jo mutiski aizrādījumi sen jau vairs nelīdzēja, izolēšana no citiem bērniem neko nemainīja. Viņa mēdza dabūt arī pērienu, īpaši no tēva, taču arī tas neko nemainīja.

Bērnudārzā viņai bija viena draudzene, taču, kopš Marija sāka iet skolā, savu draudzeni satika vien pāris reizes. Bet skolā jaunus draugus viņa neatrada. Viņa mēdza jaukties māsu un viņu draudzeņu starpā, apsaukāt un grūstīt māsu draudzenes, līdz tās atteicās pavadīt laiku kopā ar Mariju.

Marija nejūtas mīlēta

Bija aizdomas, ka Marija nejūtas mīlēta un pieņemta vai ka uzvedības traucējumi ir veids, kā viņa saņem no vecākiem nepieciešamo uzmanību, diemžēl negatīvu. Viens no iemesliem, iespējams, bija tas, ka ģimenē bija daudz bērnu un vecākiem nepietika spēka un laika savu mīlestību pietiekoši izrādīt. Taču, manuprāt, pats galvenais iemesls bija tas, ka viņa mīlestību nespēja sajust dēļ tā, ka viņai bija ļoti biezs sirds mūris. Tāds bija visiem ģimenes locekļiem, visām māsām un arī abiem vecākiem. Zinot to, ka, ja kādam ir sirds mūris, tad šis cilvēks, atkarībā no mūra biezuma, var nebūt spējīgs just, ka kāds cits viņu mīl, jo mīlestības emocija vienkārši netiek cauri mūrim. Savukārt, ja viņš kādu mīl, tad šis otrs to nevar sajust, jo arī otrā virzienā mīlestība cauri mūrim netiek.

Ķermeņa Kods palīdz Marijai

Uzsākot strādāt ar klientiem, es vispirms veicu vispārējo pārbaudi, lai pēc darba varētu salīdzināt ar jaunajiem rādītājiem. Es notestēju:

Vai ir sirds mūris un cik biezs tas ir;
Cik augstas ir enerģētiskās vibrācijas;
Par cik procentiem enerģētiskās vibrācijas atbilst pārticības un nabadzības režīmam;
Par cik procentiem enerģētiskās vibrācijas atbilst tuvības un vientulības režīmam;
Cik spēcīga ir imunitāte;
Vai cilvēks mīl sevi;
Vai cilvēkam ir prieks dzīvot.

Marijai bija vairākus kilometrus biezs sirds mūris, vientulība bija ievērojami lielāka par tuvību, un viņa nemīlēja sevi. Pēc manas pieredzes zināju, ka, ja “ieslēdz” sevis mīlēšanu, pārējie rādītāji ievērojami uzlabojas. Tāpēc, uzsākot enerģētisko darbu ar Mariju, nevis vienkārši meklēju iemeslus šiem uzvedības traucējumiem, bet gan testēju, vai ir kāds iemesls, kāpēc Marija nemīl sevi.

Iemeslu bija daudz, un tie Marijai bija iestrēguši gan šīs inkarnācijas laikā, gan pirms šīs inkarnācijas (iepriekšējo dzīvju laikā), gan arī viņa bija mantojusi tos no saviem senčiem. Tāpēc es izmantoju nevis klasisko Ķermeņa Kodu, kurš liek katru iemeslu atlaist pa vienam, uzzinot itin daudz informācijas par katru no tiem, bet gan optimizēju šo darbu pēc manis atklātas metodes. Rezultātā strādāju apmēram stundu, Marijai pašai un viņas vecākiem klāt neesot.

Uzvedības traucējumi pazūd

Apmēram nedēļu pēc tam, kad biju strādājusi ar Mariju, uzklausīju viņas mammas novērojumus. Šīs nedēļas laikā Marija bija kļuvusi ļoti izpalīdzīga pret mazākajām māsām un mammu. Viņa pati bija piedāvājusies palīdzēt mazākajām māsām apģērbties, mammai uzkopt virtuvi. Viņa biežāk mēdza mammai ierāpties klēpī vai vienkārši pieglausties. Skolā viņai pēkšņi bija uzradušās vairākas draudzenes, ar kurām viņa sāka iet kopā mājup no skolas.

Sirds mūris atgriežas un uzvedības traucējumi sāk atkal parādīties

Tas būtu lieliski, ja pietiktu pastrādāt ar Ķermeņa Kodu vienu reizi un visas problēmas pazustu uz visiem laikiem. Diemžēl Marijas vecāki izvēlējās nestrādāt ar sevi un no saviem sirds mūriem neatbrīvoties. Vecāku starpā ik pa laikam joprojām ir nopietni strīdi un bērni tiem ir liecinieki. Marijai atkal ir uzaudzis neliels sirds mūris un tas nozīmē, ka viņai arvien grūtāk ir sajust to, ka kāds cits viņu mīl. Taču sirds mūris aug pats no sevis, lai Mariju pasargātu no pārāk lieliem emocionāliem ievainojumiem. Arī uzvedības traucējumi atkal sāk parādīties. Pagaidām tas nenotiek pārāk bieži, tomēr Marija atkal pārvēršas par iepriekšējo stūrgalvīgo bērnu.

To, cik ļoti vecāku emocionālais un enerģētiskais stāvoklis ietekmē bērnus, es novēroju regulāri. Tāpēc, ja Taviem bērniem ir uzvedības traucējumi, Tev ir jāstrādā arī ar sevi. Bērnam ir neiespējami justies mīlētam, ja Tev ir milzīgs sirds mūris, kuram Tava mīlestība netiek cauri. Tad ir tā – ar prātu īpaši vecāks bērns varbūt saprot, ka vecāki droši vien viņu mīl, ja jau rūpējas par viņu, taču to nejūt. Un tas sāp tik ļoti, ka labāk ir nejust. Un, lai nejustu, vajag uzaudzēt sirds mūri.

Ja Tavam bērnam ir uzvedības traucējumi

Šī pagaidām ir mana vienīgā pieredze darbā ar bērnu ar uzvedības traucējumiem. Lai apgalvotu, ka Ķermeņa Kods vienmēr ir spējīgs palīdzēt, ir nepieciešamas vairākas līdzīgas pieredzes. Tāpēc piedāvāju strādāt ar Tevi un Tavu bērnu apmaiņā pret ziedojumu un atgriezenisko saiti pēc darba ar Tevi un Tavu bērnu. Ja vēlies strādāt kopā ar mani, lūdzu, sazinies ar mani sev ērtā veidā!

*Šis pieredzes apraksts ir publicēts pēc klienta piekrišanas. Vārds un situācija ir mainīti, lai saglabātu anonimitāti.

Autors: Dace Spāre
personības izaugsmes trenere – koučs, mediatore, energoterapeite, enerģijas psiholoģijas metožu Ķermeņa kods, Emocionālās brīvības tehnika, Matricas reimprintings praktiķe

Iepazīstieties, Emociju Kods un Ķermeņa Kods!

Šajā rakstā tiek stāstīts par samērā jaunu un Austrumeiropā, tai skaitā Latvijā, vēl neiepazītu metodi. Tās autors ir amerikāņu ārsts hiropraktiķis dr.Bredlijs Nelsons (dr.Bradley Nelson). Šīs metodes nosaukums ir Ķermeņa Kods (The Body Code) un tai ir “mazais brālis” (daļa no Ķermeņa Koda) Emociju Kods (The Emotion Code). Par Emociju Kodu dr.Nelsons ir sarakstījis grāmatu ar tieši tādu pašu nosaukumu – “The Emotion Code”. Šī grāmata šobrīd ir pieejama arī krievu un citās valodās, taču par plāniem to tulkot latviešu valodā informācijas pagaidām nav. Savukārt, par Ķermeņa Kodu pagaidām ir iespējams izlasīt tikai rakstos internetā, piemēram, dr.Nelsona lapā Discover Healing, kā arī Ķermeņa Koda Rokasgrāmatā, kura ir daļa no Ķermeņa Koda sistēmas.

Ārsts dr.Bredlijs Nelsons

Dr.Nelsons ir holistisks hiropraktiķis un kraniopāts. 1988.gadā viņš absolvēja Kalifornijas (ASV) Life Chiropractic College West Sanlorenco pilsētā. Kopš 2004.gada viņš savā privātpraksē pieņem pacientus no visas ASV un Kanādas, palīdzot tiem dziedināties no hroniska noguruma sindroma, fibromiaļģijas un plaša spektra dažādu citu kaišu. Par hiropraktiķi dr.Nelsons kļuva dēļ savas personīgās pozitīvās pieredzes. 13 gadu vecumā dr.Nelsons bija saslimis ar kādu pēc rietumu medicīnas metodēm neārstējamu slimību un ārsti deva prognozes, ka viņš nodzīvos vien maksimums pāris mēnešus. Taču viņa vecāki nenoticēja ārstu slēdzienam un aizveda zēnu pie hiropraktiķiem, kuri palīdzēja zēnam dziedināties.

Kā tika radīts Ķermeņa Kods

Meklējot iemeslus katrai konkrētajai kaitei, dr.Nelsons izmanto muskuļtestu jeb kinezioloģiju. Par to, kas ir muskuļtests, vairāk uzrakstīšu kādā citā rakstā, bet nedaudz informācijas var uzzināt dr.Viestura Rudzīša blogā. Sākotnēji dr.Nelsons vadījās pēc savas intuīcijas un medicīnas koledžā iegūtajām zināšanām, lai noskaidrotu patiesos dažādu simptomu iemeslus. Vēlāk visus dažādo iemeslu variantus viņš apkopoja vienotā sistēmā, kuru nosauca par Ķermeņa Kodu (the Body Code). Ar laiku šī metode tika vēl papildināta, tāpēc šobrīd pārdošanā ir Ķermeņa Kods 2.0. Taču tuvākajā laikā ir gaidāma jau šīs sistēmas 3.versija.

Zinot, cik ātri var palīdzēt pacientiem dziedināties, ja tiek noskaidrots patiesais simptoma iemesls, dr.Nelsonam bija sapnis, ka Ķermeņa Kodu izmantos visi ārsti, dziedinot savus pacientus. Taču šī ir nevis rietumu medicīnas, bet gan enerģijas medicīnas metode. Parastam ārstam, pirmkārt, vizītēm atvēlētais laiks ir pārāk īss, lai ar muskuļtesta palīdzību meklētu slimības iemeslus. Otrkārt, daudzās ASV pavalstīs klasiskās rietumu medicīnas ārsts, kurš savā praksē izmantotu šo metodi, riskētu ar savas licences zaudēšanu.

Ir arī vēl trešais iemesls – finansiālais. Ārsti, lai iegūtu diplomu, ir investējuši apmācībā savu laiku un naudas līdzekļus, lai šo . Lai šo naudas summu atgūtu, viņiem ir nepieciešami stabili, ilgstoši ienākumi. Tas nozīmē, ka viņiem ir nepieciešami pastāvīgie klienti, kuri regulāri ar savām hroniskajām vainām nāk uz īsām vizītēm. Tieši tāpēc tagad Ķermeņa Kods ir pieejams ne tikai ārstiem, bet ikvienam interesentam, kurš ir gatavs investēt apmēram 1000 eiro, lai sistēmu iegādātos, un laiku, lai iemācītos lietot šo sistēmu un turpmāk varētu palīdzēt sev un saviem tuviniekiem.

Emociju Kods

Savā grāmatā dr.Nelsons raksta: “Emociju kods ir pašpalīdzības metode, kas itin bieži nodrošina apbrīnojamus rezultātus – gan fiziskas, gan emocionālas dabas”. Savukārt pasaulē plaši pazīstamais personības izaugsmes treneris Tonijs Robinss (Tony Robbins) grāmatas priekšvārdā saka: “Es ticu, ka šajā grāmatā aprakstītie atklājumi var izmainīt mūsu izpratni par to, kā mēs uzglabājam emocionālās pieredzes, un, to darot, mainīt mūsu dzīves. Emociju Kods jau ir izmainījis daudzu dzīves visā pasaulē, un es ceru, ka vēl daudzi citi miljoni tiks vadīti, izmantot šo vienkāršo rīku, lai dziedinātu sevi un savus mīļos”.

Viss, tai skaitā cilvēki, ir enerģija. Mēs visi sastāvam no šūnām, šūnas sastāv no atomiem, atomi no elektroniem, protoniem un neitroniem, tie ir enerģija un to starpā ir tukšums, kas arī ir enerģija. Un arī mūsu domas, vārdi, ticējumi un emocijas ir enerģija. Kad mēs jūtam kādu emociju, tad tās normālais cikls būtu šāds:

ir notikums;
tā dēļ rodas emocija
šī emocija tiek izjusta un izvadīta no ķermeņa.

Taču ļoti bieži emocijas nevis aizplūst no ķermeņa, bet gan tajā iestrēgst enerģijas veidā. Nav zināmi visi iemesli, kāpēc tā notiek, taču daļa no tiem ir sekojoši:

Mēs esam pārāk noguruši vai slimības novārdzināti, tāpēc neesam spējīgi emociju (enerģiju) pārstrādāt;
Mums nav laika emociju just, to pārstrādāt;
Esam saņēmuši aizliegumu no kāda cita vai arī paši aizlieguši sev emociju just. Atcerieties klasisko izteicienu “Puikas neraud”!
Iespējams, mums ķermenis ir dehidratizējies, ķermenī trūkst ūdens, kurš ir būtiski nepieciešams, lai enerģija varētu tikt normāli izvadīta caur ķermeni.

Kas notiek, ja emocijas iestrēgst ķermenī

Tad, kad emocijas enerģijas veidā ir iestrēgušas ķermenī, tad enerģija tajā vairs neplūst vienmērīgi, bet gan ir traucēta. To var salīdzināt ar upi, kurā ir samesti akmeņi, kas rada virpuļus aiz sevis. Iespējams, ka akmeņu pat ir tik daudz, ka rodas dambis un ūdens plūsma ir apstājusies, radot dīķi, kurš ar laiku aizaug. Savukārt aiz dambja ir vai nu ūdens trūkums vai arī jaudīgs ūdenskritums, kas izsit zemē bedri. Tieši tāpat notiek mūsu ķermenī – iestrēgušās emocijas rada dambjus, virpuļus, ūdenskritumus, novārdzinot orgānus, kuros tās ir iestrēgušas un arī tos, kuri atrodas uz tiem pašiem enerģijas meridiāniem.

Emociju Kods ir pavisam neliela, taču ļoti nozīmīga daļa no Ķermeņa Koda. Tā pamatā ir tabula ar 60 negatīvajām emocijām, kuras ir sakārtotas atbilstoši tam, kurā ķermeņa orgānā šīs emocijas rodas un visbiežāk iestrēgst.

Šīm emocijām var būt arī dažādas nianses jeb izpausmes veidi, piemēram, vainošana var būt, kad mēs kādu vainojam, kad mēs paši sevi vainojam, vai arī kad kāds vaino mūs. Lai atbrīvotos no iestrēgušajām emocijām pēc Emociju Koda sistēmas, bieži nākas noskaidrot:

kad tieši šī konkrētā emocija ir iestrēgusi mūsos,
kas tā bija par situāciju,
ar kādu notikumu vai cilvēkiem šī emocija ir saistīta.

Atlaišana notiek sekojoši – ar nolūku atlaist identificēto emociju, 3 vai 10 reizes velk ar magnētu pāri galvai pa centrālo meridiānu virzienā no pieres uz pakausi un dod sev nedaudz laika, kamēr šī enerģija aizplūst. Tas izklausās un arī izskatās gana dīvaini, ja mēs neesam agrāk redzējuši šādu dziedināšanas metodi. Parasti mūsu prātam ir grūti noticēt šīs metodes efektivitātei. Tomēr ķermeniskās sajūtas, kas pārņem, velkot pāri galvai ar magnētu, kā arī izmaiņas, kuras jūtam pēc tam, ļauj no šaubām atbrīvoties.

Ķermeņa Kods

Kā jau minēts raksta sākumā, Ķermeņa Kods ir sistēma, kurā apkopoti visi dr.Bredlija Nelsona atklātie iemesli simptomiem, pie kuru esamības bieži dodamies pie ārsta vai arī meklējam kādu tableti vai ārstniecības tēju, lai no šī simptoma atbrīvotos. Visi iemesli ir sakārtoti 6 lielās grupās (skat. nākošajā attēlā), kurā katrā ir savas apakšgrupas un tām, savukārt, var būt arī savas apakšgrupas.

Lielākajai daļai iemeslu var būt savi iemesli, kāpēc tie ir iestrēguši ķermenī. Piemēram, ja ķermenī ir ieviesusies baktēriju infekcija, tad ir kāds iemesls, kāpēc imunitāte nebija pietiekoši spēcīga, lai šo baktēriju infekciju ķermenī neielaistu. Tāpēc, lai atbrīvotos no baktēriju infekcijas, vispirms ir jāatbrīvojas no iemesliem, kas ļāva tai ķermenī iekļūt un iemitināties. Tā kā viss ir enerģija, arī vīrusi un baktērijas, parazīti, toksīni, mikroelementi utt., tos var izvadīt no ķermeņa tieši tāpat, kā no ķermeņa tiek izvadītas iestrēgušās emocijas – ar magnēta un nolūka palīdzību.

Mūsu fiziskie ķermeņi ir veidoti pēc enerģētisko ķermeņu parauga. Enerģētiskais ķermenis ir kā mājas projekts, pēc kura māja tiek celta. Ja projektā ir kļūda, arī māja tiks uzcelta ar šo kļūdu. Lai uzceltu pareizu māju, ir jālabo kļūda projektā. Tāpēc, lai izlabotu “kļūdu” fiziskajā ķermenī, vispirms ir jāizlabo šī “kļūda” enerģētiskajā ķermenī. Kad enerģētiskajā ķermenī ir veiktas izmaiņas, fiziskais ķermenis pielāgojas itin ātri. Dažkārt tas notiek pāris sekunžu vai minūšu laikā.

Izkliedēt šaubas, ka magnēta vilkšana pāri galvai var ļaut atbrīvoties no baktēriju vai parazītu infekcijas, visvieglāk ir, izmēģinot to uz savas ādas. No vienas puses, nav jau nemaz tik būtiski, kas tieši ir jādara, ja vien tas nekaitē, bet gan palīdz. No otras puses, atcerieties, kā mēs instinktīvi mierinām raudošu vai nobijušos bērnu – mēs glāstam tam galvu virzienā no pieres uz pakausi. Arī rokai ir magnētiskais lauks, tāpēc, ja, strādājot ar Ķermeņa Kodu, magnēts nav pieejams, var šo pašu kustību veikt ar roku.

Mana pieredze

Ar Ķermeņa Kodu es strādāju jau vairāk kā divus gadus. Šajā laikā esmu palīdzējusi dziedināties gan sev pašai, gan saviem tuviniekiem, draugiem, arī saviem klientiem. Esmu apguvusi muskuļtestu un spēju testēt gan sevi, gan arī citus cilvēkus, cilvēku grupas, dzīvniekus, telpas.

Es nevienu neārstēju. Es tikai palīdzu atrast iemeslus simptomiem, atlaist šos iemeslus, tādējādi ļaujot mūsu ķermeņiem pašiem dziedināties. Tā kā mūsu veselības stāvokli, attiecības, finansiālo situāciju utt. ietekmē tas, kādas domas mēs domājam, kam ticam, kā ikdienā rīkojamies, katra cilvēka paša atbildība ir pieņemt lēmumu mainīt savas domas, ticējumus un rīcību. Es ar Ķermeņa Koda un muskuļtesta palīdzību varu vien šajā procesā atbalstīt. Tēmas, ar kurām es un mani klienti esam strādājuši, ir ļoti daudz un dažādas. Par vairākām no tām tiek un tiks rakstīti raksti kā pieredzes apraksts ar nolūku, dot cerību citiem ar līdzīgiem simptomiem sirgstošiem, kā arī izglītot par šo unikālo metodi.

Kura bija Tava vislabākā un vismīļākā skolotāja?

Sveicot visus skolēnus un skolotājus ar jaunā mācību gada uzsākšanu, atstāstīšu kādu senu stāstu. Tā galvenā varone ir Tomsones kundze, piektās klases skolotāja. Stāsta autore ir Elizabete Sailance Balarda (Elizabeth Silance Ballard) un viņas stāsts pirmo reizi ir ticis publicēts žurnālā Home Life tālajā 1976.gadā. Kopš tā laika tas ir ticis atstāstīts dažādos variantos un šis ir viens no tiem. Kaut arī stāsts ir izdomāts, taču vienalga spēj uzrunāt ikvienu un likt aizdomāties.

Stāsts par mazo Tediju Stodardu

Šis ir stāsts, par kādu pamatskolas skolotāju, kura strādāja pirms vairākiem gadiem. Viņas vārds bija Tomsones kundze. Kad viņa stāvēja savas piektās klases audzēkņu priekšā pirmajā skolas dienā, viņa bērniem sameloja.

Līdzīgi citiem skolotājiem, viņa skatījās uz saviem audzēkņiem un teica, ka mīl viņus visus vienādi. Taču tas nebija iespējams, jo priekšējā solu rindā sakņupis sēdēja mazs zēns vārdā Tedijs Stodards.

Tomsones kundze bija ievērojusi Tediju jau iepriekšējā mācību gadā un pamanījusi, ka viņš nespēlējas ar citiem bērniem, ka viņa drēbes ir nekārtīgas un ka viņš regulāri ir nemazgājies. Tedijs mēdza būt netīkams. Nonāca pat tik tālu, ka Tomsones kundze patiesībā izjuta baudu, atzīmējot Tedija nepareizās pārbaudes darbu atbildes ar treknu sarkanu “X” un liekot lielus divniekus darbu vērtējumā.

Skolā, kurā Tomsones kundze strādāja, bija prasība, lai skolotāji pārskatītu savu skolēnu iepriekšējo gadu vērtējumus un citu skolotāju veiktos ierakstus. Tedija personas lietu Tomsones kundze bija atstājusi kā pēdējo. Taču, kad viņa to beidzot sāka lasīt, viņa bija pārsteigta. Tedija pirmās klases audzinātāja bija ierakstījusi: “Tedijs ir burvīgs zēns, vienmēr gatavs smieties. Viņš kārtīgi pilda savus darbus un viņam ir labas manieres. Ir patīkami atrasties viņam tuvumā.”

Viņa otrās klases audzinātāja bija rakstījusi: “Tedijs ir izcils skolnieks, viņu labi ieredz klases biedri, taču viņam ir grūtības viņa mātes nāvējošās slimības dēļ. Dzīve viņa mājās visticamāk ir līdzīga cīņai.” Trešās klases audzinātāja bija rakstījusi: “Mātes nāve Tedijam bija trieciens. Viņš pūlas mācīties, cik labi vien spēj, taču viņa tēvs neizrāda nekādu interesi. Situācija viņa mājās atstās sliktu ietekmi uz viņu, ja netiks veikti kādi pasākumi.” Tedija ceturtās klases audzinātāja bija rakstījusi: “Tedijs ir norobežojies un neizrāda īpašu interesi par skolu. Viņam nav pārāk daudz draugu un dažkārt stundās viņš guļ.”

Tagad, kad Tomsones kundze apzinājās problēmu, viņai kļuva kauns no sevis. Viņa sajutās vēl sliktāk, kad pirms Ziemassvētkiem visi skolēni atnesa viņai dāvaniņas, ietītas spožos krāsainos ietinamajos papīros. Visi, izņemot Tediju… Viņa atnestā dāvana bija nemākulīgi ievīstīta biezā brūnā papīrā, kāds ir pieejams tuvējā lielveikalā.

Tomsones kundze saņēmās, lai atvērtu Tedija dāvanu. Daži no bērniem sāka smieties, kad ieraudzīja, ka dāvanā iesaiņotajai aprocei trūkst pāris akmentiņi un smaržu pudelīte ir pustukša. Taču Tomsones kundze, neskatoties uz bērnu smiekliem, uzlika aproci, uzpūta nedaudz smaržu uz plaukstas locītavas, stāstīja bērniem, cik ļoti viņai patīk šī dāvana, un pateicās Tedijam par to.

Tedijs Stodards palika pēc stundām tieši tik ilgi, lai pateiktu: “Tomsones kundze, šodien jūs smaržojāt tieši tāpat kā kādreiz mana mamma.” Kad visi bērni beidzot bija aizgājuši, Tomsones kundze izplūda asarās un noraudāja krietnu stundu. Tajā pašā dienā viņa pārstāja mācīt lasīt, rakstīt un rēķināt. Tā vietā viņa sāka mācīt bērnus.

Tomsones kundze pievērsa īpašu uzmanību Tedijam. Kad viņa nodarbojās ar viņu, viņa prāts sāka atmosties. Jo vairāk viņa viņu iedrošināja, jo ātrāk viņš atbildēja. Gada beigās Tedijs bija kļuvis par vienu no zinošākajiem bērniem klasē un, par spīti viņas meliem, ka viņa mīlēs visus bērnus vienādi, Tedijs bija kļuvis par vienu no viņas mīluļiem.

Gadu vēlāk viņa saņēma no Tedija zīmīti, kas bija pabāzta zem viņas durvīm. Tajā viņš rakstīja, ka viņa ir vislabākā skolotāja, kāda ir bijusi viņa dzīvē. Sešus gadus vēlāk viņa saņēma citu vēstuli. Tur bija teikts, ka viņš ir pabeidzis vidusskolu kā trešais labākais klasē, un ka viņa joprojām ir vislabākā skolotāja viņa dzīvē.

Vēl četrus gadus vēlāk viņa saņēma nākošo vēstuli, kurā viņš stāstīja, ka ir pārlaidis grūtus laikus, tomēr palicis koledžā un drīz to beigs ar izcilību, un ka viņa joprojām ir vislabākā un vismīļākā skolotāja, kāda viņam jebkad ir bijusi.

Tad pagāja vēl četri gadi un Tomsones kundze saņēma vēl vienu vēstuli. Tajā Tedijs skaidroja, ka pēc bakalaura grāda iegūšanas viņš izlēma turpināt vēl mācīties un ka viņa joprojām ir vislabākā un vismīļākā skolotāja. Šoreiz vēstules paraksts bija mazliet garāks – Teodors F. Stodards, MD.

Ar šo stāsts vēl nebeidzas. Nākošajā pavasarī pienāca jauna vēstule, kurā Tedijs rakstīja, ka ir saticis meiteni un gatavojas viņu precēt. Viņš izskaidroja, ka viņa tēvs ir miris pāris gadus atpakaļ un viņš vēlētos zināt, vai Tomsones kundze piekristu sēdēt viņam līdzās pie kāzu galda vietā, kas parasti ir paredzēta līgavaiņa mātei.

Protams, Tomsones kundze piekrita. Kāzu rītā viņa uzlika Tedija dāvāto aproci, kurai trūka pāris akmetiņi. Un viņa parūpējās, lai iesmaržinātos ar tieši tādām smaržām, kādas bija Tedija mammai viņu pēdējos kopīgajos Ziemassvētkos.

Kāzu dienā viņi apķēra viens otru un Dr.Stodards iečukstēja Tomsones kundzei ausī: “Paldies Jums, Tomsones kundze, ka ticējāt man. Paldies, ka ļāvāt man justies svarīgam un parādījāt, ka es varu mainīt situāciju”. Tomsones kundze ar asarām acīs iečukstēja viņam ausī atbildi: “Tedij, tu esi sapratis visu nepareizi. Tu biji tas, kurš mani iemācīja, ka es varu mainīt situāciju. Es to nezināju tik ilgi, kamēr nesatiku tevi”.

Vai Tev bija tāda skolotāja?

Un tagad uz mirkli pakavējies atmiņās un atceries, kura skolotāja vai kurš skolotājs tavā dzīvē visvairāk līdzinās Tomsones kundzei. Kurš tevi mācīja, nevis tikai stāstīja, kā rakstīt un rēķināt? Kurš tevi iedrošināja un iedvesmoja? Kura skolotāja ticēja Tev un Tavām spējām, kura skolotāja redzēja Tavus talantus un mudināja tos attīstīt? Aizsūti visiem saviem labākajiem skolotājiem domās mīlestību kā pateicību par viņu darbu. Tiem skolotājiem, kuri joprojām strādā skolā un māca bērnus, aizsūti domās vēl vairāk mīlestības, lai viņiem pietiek spēka mācīt bērnus arī šogad. Sūti to arī tiem skolotājiem, kuri, Tavuprāt, nemaz to nav pelnījuši. Viņiem ir savi iemesli, kāpēc viņi nav tādi, kādus Tu tos vēlētos redzēt. Visam ir savs iemesls un bieži mums tas nav acīm saskatāms. Taču visiem ir iespējams kļūt izciliem, un varbūt tieši tavas mīlestības deva ir tas, kas joprojām pietrūkst, lai tas notiktu. Vēlies izdarīt vēl mazliet vairāk? Uzraksti vēstuli un aizsūti to savai skolotājai!

Ja atmiņas par skolu ir sāpīgas

Ne vienmēr mums patīk atcerēties skolas laikus. Reizēm atmiņas mēdz būt pārāk sāpīgas, jo skolā ir tikuši pieredzēti pazemojumi, emocionālā un fiziskā vardarbība, tur mēs ieguvām arī pārāk daudz ierobežojošos ticējumus par sevi un par dzīvi un ar tiem visiem ir jātiek kaut kā galā. Ja atmiņas par skolu ir nepatīkamas vai pat sāpīgas, noteikti elpo! Pirmais solis, lai tās dziedinātu, ir tās apzināties un pieņemt. Pēc tam tās ir iespējams atlaist un/vai transformēt. Tev nav jādzīvo visu mūžu ticot tam, ko Tev par Tevi sastāstīja skolotāji un klasesbiedri, vai kam pati/-s noticēji. Šos ticējumus ir iespējams mainīt, un arī sastrēgušās emocijas ir iespējams atlaist. Kad būsi to izdarījusi/-is, Tava dzīve mainīsies. Un pati pirmā izmaiņa būs tā, ka Tu vienkārši jutīsies labāk.

Ja Tev ir nepieciešama palīdzība, lai tiktu galā ar skolas laika atmiņām, emocijām un ticējumiem, ja esi izlēmusi/-is justies labāk, bet vēl nezini kā vai arī tas notiek pārāk lēnu, sazinies ar mani. Tu esi tā vērta/-s, lai justos lieliski uzreiz!

Palīdzība ir pieejama, ja pats sev jau palīdzi

Palīdzība ir nepieciešama ikvienam no mums laiku pa laikam. Tā var būt vajadzīga gan sīkās lietās, ikdienas darbos, gan arī lielāku problēmu gadījumā. Palīdzību var arī nopirkt, un tad to sauc par pakalpojumu. Tas var būt auto vai dzīvokļa remonts, dārza ravēšana vai koku stādīšana mežā, psihologa vai personības izaugsmes trenera konsultācija, vai jebkas cits, kura rezultātā kāds cits atrisina mūsu problēmu. Lai palīdzība nestu patiesu labumu, tai ir kāds ļoti svarīgs priekšnosacījums. Lai uzzinātu, kāds tas ir, lasi tālāk!

Vispirms izstāstīšu kādu anekdoti… Buda kopā ar saviem mācekļiem iet pa ceļu un ierauga ceļa vidū milzīgu bedri, kurā ir iekritis vērsis. Vērša saimnieks visiem spēkiem cenšas vērsi no bedres izvilkt, taču viņa spēki ir par vājiem un viņam tas neizdodas. Buda ātri norīko savus mācekļus palīgā un visi kopīgiem spēkiem ātri vien vērsi no bedres izvelk. Viņi dodas tālāk un pēc kāda laika atkal ierauga bedri. Arī tajā ir iekritis vērsis un netiek ārā. Šī vērša saimnieks sēž bedres malā un raud gaužas asaras. Buda mierīgi iet tālāk. Pēc kāda laika Budas mācekļi viņam jautā, kāpēc nav palīdzējis šim zemniekam, uz ko Buda atbild: “Ko nepalīdzēju? Raudāt?”

Palīdzība tiešām ir noderīga vien tad, ja pats cilvēks sev jau palīdz. Ar raudāšanu nepietiek! Nepietiek ar to, ka gaužamies, ka ir sāpes šādas un tādas, ka visas skaistās un sievišķīgās sievietes vai sakarīgie un čaklie vīrieši jau ir aizņemti, ka naudu nopelnīt vajadzīgajā daudzumā nevar, jo neviens darba devējs negrib necik maksāt, ka valdība tāda vai citāda. Ar to nepietiek!

Ir spēles, ko spēlē arī pieaugušie cilvēki, un viena no tām ir “Upuris – Varmāka – Glābējs”. Psihologi to sauc arī par Karpmana trīsstūri un dod padomus, kā no tā izkļūt, ja pamanām, ka esam tādā iekļuvuši. Tie, kuri spēj tikai vaimanāt par savām problēmām un ļoti labprāt meklē to, kurš pie šīm problēmām ir vainīgs, taču ne tik labprāt – veidus, kā no problēmām izkļūt, ir tipiskie upuri. Viņiem palīdzēt ir grūti, reizēm pat neiespējami. Vispirms palīdzētājs kļūst par glābēju upurim, taču pēc laika var kļūt jau par varmāku – par to, kurš liks arī pašam vaimanātājam kaut ko darīt, kaut vai uzņemties atbildību par savām nedienām, kurš atteiksies raudāt līdzi un vairs nepiekritīs, ka tas, kurš, upuraprāt, ir varmāka, patiešām tāds ir.

Palīdzība sev. Ko un kā darīt?

Vispirms uzņemies atbildību par to, kas notiek ar Tevi. Uzmanību! Uzņemies atbildību, nevis vainu! Starp vainu un atbildību ir būtiska un ļoti nozīmīga atšķirība (par to kādā citā rakstā). Lai varētu atrisināt jebkuru problēmu, ir nepieciešams galvenais atbildīgais, kurš to risinās. Ja problēmas ir attiecībās, tad katram ir jāuzņemas sava atbildības daļa pat tad, ja šķiet, ka visu problēmu iemesls ir tas otrs cilvēks.
Izanalizē, ko esi darījusi/-is līdz šim, lai atrisinātu konkrēto problēmu, kas no darītā darbojās labi, kas ne tik labi, kas nedarbojās vispār. Šo analīzi var veikt domās, taču labāk, ja visu pierakstīsi, jo tas ļaus Tev saudzēt savu enerģiju – Tev nevajadzēs saspringt, lai neaizmirstu kaut ko, ko ir svarīgi atcerēties.
Apzini, kādas vēl ir iespējas atrisināt problēmas. Vai Tev ir nepieciešama papildu informācija? Vai vari nopirkt profesionālu palīdzību? Kādas vēl neizmantotas metodes ir pieejamas?
Sastādi plānu, kā Tu rīkosies. Ja problēma ir neliela vai ikdienišķa, pietiks arī ar plānu, kas sastādīts vien galvā. Jo lielāka ir problēma, jo svarīgāk ir sastādīt plānu rakstiski, iekļaujot visas veicamās aktivitātes, to veikšanas secību un izpildes termiņus. Šo plānu varēsi izmantot arī vēlāk, kad veiksi nākošo problēmas risināšanas loku.
Rīkojies saskaņā ar savu plānu!
Novērtē, kādus augļus Tava rīcība ir nesusi un vai problēma ir atrisināta. Vai risinājums ir Tev pieņemams un pietiekošs, lai šī problēma neatkārtotos vēlreiz.
Atkārto 2. līdz 7.punktu tik ilgi, kamēr problēma ir atrisināta pilnībā.

Tev ir iespējams saņemt profesionālu atbalstu jebkurā no problēmu risināšanas etapiem. Tā kā Tavas problēmas ir radušās, jo Tev ir kādi, iespējams, vēl neapzināti ticējumi, kas tās izraisa, un pavisam noteikti dēļ problēmām un to risināšanas Tev ir bijušas vai šobrīd jūti kādu negatīvu emociju, ir svarīgi, lai speciālists, kuru Tu noalgosi, prastu palīdzēt tev ieraudzīt Tavus ticējumus, tos nomainīt, kā arī spētu Tev palīdzēt atlaist sen iestrēgušās un akūtās emocijas. Ja esi gatava/-s pieņemt manu palīdzību, sazinies ar mani! Es neesmu Buda, taču arī es nepalīdzēšu raudāt. Tomēr varu palīdzēt arī tad, ja raudāšanā/upura pozīcijā esi iestrēgusi/iestrēdzis.

Psihosomatiskās sāpes. Ko darīt, ja nepalīdz zāles?

Psihosomatiskās sāpes ir visas tās, kuru izcelsme nav skaidri zināma – Tu neesi sasitusies/-ies, Tavā ķermenī nav iemājojis kāds patogēns (vīruss, baktērija, parazīts), Tev netrūkst organismā ūdens, Tev nav iekodusi bite, utml., bet vienalga sāp. Varbūt sāp jau nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem ilgi. Varbūt sāpes ir pēkšņas un itin spēcīgas. Iespējams, Tu jau pirms stundas iedzēri kādu sāpju noņemošu līdzekli, taču sāp joprojām. Ko darīt ar psihosomatiskajām sāpēm, lasi šajā rakstā.

Psihosomatisko sāpju iemesls ir mūsu emocijas, kuras ir vai nu akūtas – tās jūtam tieši šajā brīdī, vai arī tās jau ir iestrēgušas ķermenī enerģijas veidā un traucē normālu enerģijas plūsmu, kas savukārt izraisa traucējumus kāda orgāna darbībā. Teiciens “Man no tā (no domām, no uztraukumiem) galva sāp” ir nevis tikai metafora (salīdzinājums), bet gan itin bieži mūsu realitāte, jo galvas sāpes pie kādiem uztraukumiem mēdz būt pavisam reālas un itin stipras. Līdzīgi ir arī ar teicienu “Mans kuņģis to nespēj sagremot” – kad emociju ir par daudz, var rasties pavisam reāli kuņģa darbības traucējumi un arī sāpes vēderā.

Psihosomatiskās sāpes var būt jebkādas. Bērniem itin bieži tās mēdz būt vēdera sāpes un galvas sāpes, kad kādu notikumu skolā vai bērnu dārzā dēļ viņi turp nevēlas doties. Pieaugušajiem, kuri uztraucas par savām finansēm vai to trūkumu, tipiskas ir sāpes muguras lejasdaļā. Mīlestības trūkuma pret sevi, pret citiem vai no citiem dēļ var būt arī sāpes sirdī. Sāpes dažādās ķermeņa vietās var izraisīt jebkāda emocija, tāpēc katram ir jāmeklē savi individuālie iemesli, kas sāpes ir izraisījis.

Psihosomatisko sāpju gadījumā medicīnas preparāti un manipulācijas ļoti bieži nepalīdz vispār vai arī palīdz tikai uz īsu brīdi. Ja sāpju iemesls ir psihosomatisks, tad, lai atbrīvotos no sāpēm uz visiem laikiem, ir jāatrod patiesais sāpju iemesls un ir jāstrādā ar to. Reizēm pietiek tikai apzināties sāpju iemeslu, kad sāpes jau ir pametušas ķermeni. Citkārt ir nepieciešams mazliet lielāks darbs, lai atrastu visus sāpju iemeslus, jo tie var būt arī vairāki. Tā kā emocijas rodas arī dēļ mūsu ticējumiem, tad ir nepieciešams veikt arī to revīziju, un dažādus ierobežojošos ticējumus atlaist vai nomainīt tos pret citiem, pozitīvākiem ticējumiem.

Viens lielisks veids, kā atlaist sāpes, ir Emocionālā brīvības tehnika (bungošana). Tā ļauj atlaist emocijas, kas ir sāpju iemesls, kā arī nomainīt tos ticējumus, kas ir bijis šo emociju iemesls. Šī tehnika ļauj strādāt arī ar pašu notikumu, samazināt emocionālo spriedzi, ko tas ir izraisījis. Otra tehnika ir Ķermeņa kods, ar kura palīdzību var uzzināt patiesos sāpju iemeslus, lai kādi tie arī būtu, un arī tos atlaist.

Es savā praksē itin bieži kombinēju abas tehnikas, vadoties pēc intuīcijas, kura tehnika konkrētajā brīdī būtu vispiemērotākā. Izstāstīšu pāris piemēru no pieredzes:

Hroniskas muguras sāpes. Kādai klientei bija tik spēcīgas muguras sāpes krustos, ka viņa regulāri nespēja ne tikai veikt noteiktas kustības, bet bieži pat bija grūtības pārvietoties. Ārsti, tai skaitā manuālais terapeits, vairāku gadu laikā nebija spējuši palīdzēt, jo sāpes ik pa laikam atgriezās un bija ļoti spēcīgas. Šīs sāpes “pazuda” apmēram pēc stundas, strādājot ar Ķermeņa kodu un atlaižot tūkstošiem iemeslu, kas bija to pamatā. Klientei tās atkal atgriezās pēc kāda laika, taču, kad bijām strādājušas arī ar finanšu ticējumiem un mērķiem, sāpes atkal pārgāja pašas no sevis.
Hroniskas sāpes visās locītavās, kuru dēļ bija grūti pat piecelties no gultas rītos. Sāpju iemeslu ārsti nespēja konstatēt. Tās pārgāja pēc apmēram stundas kopdarba ar bungošanas palīdzību, kad atklājām un atlaidām tos aizvainojumus, kas bija sakrājušies uz vīru.
Akūtas sāpes gūžās un ķermeņa lejas daļā. Arī šo sāpju gadījumā pretsāpju līdzekļi nebija palīdzējuši. Apmēram 45 minūšu kopdarba laikā, kad sākumā izmantojām Ķermeņa kodu un pēc tam bungošanu, sāpes vispirms transformējās par žņaudzošu sajūtu kaklā un pēc tam par ļoti spēcīgām sāpēm krūtīs, un pēc tam pazuda pilnībā. Arī šajā gadījumā iemesls bija kāda ļoti spēcīga emocija, kā arī ticējumi.
Hroniskas sāpes apakšstilbos, nespēja nokāpt pa kāpnēm. Šajā gadījumā pietieka ar telefona sarunu, kurā tika minēts iemesls, kāpēc un kādos gadījumos šādas sāpes mēdz parādīties.
Akūtas galvassāpes un migrēnas lēkme. Ar bungošanas palīdzību sāpes tika atlaistas un migrēna tā arī nesākās. Tomēr klientei migrēnas lēkmes turpinās, jo viņa nav gatava mainīt savus ticējumus un ieradumus – nelūdz palīdzību, kad jūtas nogurusi, bet “strādā, kamēr krīt”.
Akūtas zobu sāpes. Ar Ķermeņa koda palīdzību sāpes, pret kurām zāles bija bijušas nespēcīgas, pazuda, kaut arī iekaisums un vaiga pietūkums palika. Zobārsts nākošajā dienā pēc mūsu kopdarba bija pārsteigts, kāpēc šāda iekaisuma dēļ nekas nesāp.
Akūtas auss sāpes bērnam. Pārgāja pēc apmēram 15 minūšu darba ar Ķermeņa kodu.

Šī ir tikai daļa no manas personīgās pieredzes. To speciālistu stāsti, kuri ikdienā strādā ar Ķermeņa kodu vai Emocionālās brīvības tehniku, ir krietni iespaidīgāki. Ja arī Tev kaut kas sāp, ļoti iespējams, ka varu Tev palīdzēt identificēt šo sāpju patieso iemeslu un to atlaist. Ja esi gatava/-s darboties un atlaist savas sāpes uz visiem laikiem, sazinies ar mani. Bet par to, kā var palīdzēt sev, ja sāpes ir radušās dēļ kāda sasituma vai lapsenes koduma, uzrakstīšu citā rakstā.

Patiesa dziedināšanās ir iespējama. Sāc savu ceļu uz to!

Patiesa dziedināšanās nav iespējama bez personības izaugsmes. To esmu izsecinājusi, strādājot ar saviem klientiem, un to pašu ir izsecinājuši daudzi citi personības izaugsmes treneri – kouči, terapeiti, ārsti, dziednieki. Kāpēc? Lasi tālāk, lai uzzinātu!

Ja mums ir kādi negatīvi ticējumi attiecībā uz sevi, apkārtējiem cilvēkiem, notikumiem vai pasauli kopumā, un šie ticējumi varbūt pat, mūsuprāt, ir patiesi, jo tas, kam mēs ticam, to mēs arī regulāri piedzīvojam, tad mēs ikdienā jūtam negatīvas emocijas, kurām ir niķis mūsos iestrēgt. (Par to, kāpēc emocijas iestrēgst un kā tas izpaužas, uzrakstīšu mazliet vēlāk.) Iestrēgušās emocijas rada enerģijas plūsmas traucējumus ķermenī un līdz ar to kāds vai vairāki no orgāniem nesaņem to enerģijas devu un veidu, kas tam ir nepieciešams, lai varētu darboties optimāli. Un tad ķermenis sāk darboties līdzīgi kā auto, kuram ir uzliktas dažāda izmēra riepas un ielieta neatbilstoša degviela – uz priekšu gan kaut kā tiek, taču nepārtraukti ir nepieciešama piepūle, lai noturētu to uz ceļa, un risks, ka kādā brīdī kāda daļa nepareizās ekspluatācijas dēļ sāks grabēt vai pārstās darboties, ir itin liels.

Tas, ko mēs saprotam ar ārstēšanos, ejot pie klasiskā rietumu medicīnu apguvušā ārsta, kura biežs ārstniecības līdzeklis ir kārtējā tabletīte simptomu nomākšanai, ir pilnīgi atšķirīgs no patiesas dziedināšanās. Lai izdziedinātos, ir nevis jāatbrīvojas no simptomiem (sāpēm, ādas un iekšējo orgānu darbības problēmām, enerģijas trūkuma utt.), bet gan no iemesliem, kas šos simptomus izraisīja. Taču ar to vēl nepietiek. Ir jāparūpējas, lai šie iemesli vairāk nerastos un neizraisītu jaunus simptomus. Tāpēc ir jāsāk vai, ja esat jau sākuši, jāturpina:

ēst veselīgi, nodrošinot ķermeni ar visām tam nepieciešamajām vielām, nepiesārņot to ar toksīniem;
mīlēt sevi, savu ķermeni un apmierināt savas vajadzības;
domāt pozitīvas domas un tām arī ticēt;
izturēties pret apkārtējo pasauli ar mīlestību;
iespējami daudz uzturēties pozitīvi noskaņotu cilvēku lokā un izvairīties no negācijām, toksiskiem cilvēkiem;
būt šeit un tagad, pieņemt un atlaist pagātni, izvēlēties sev mērķi, un rīkoties, lai to sasniegtu;
būt nomodā un atlaist savus negatīvos ticējumus un ierobežojošos uzskatus tiklīdz kāds tiek pamanīts vai sāk manifestēties;
apzināties, ka mēs esam nevis ķermeņi, kuriem ir dvēseles, bet gan dvēseles, kuras mīt ķermeņos, un veidot un stiprināt saikni ar augstākajiem spēkiem.

Lai atrastu iemeslus kaitēm, lielisks palīgs muskuļu tests, ar kura palīdzību var iegūt atbildes no savas zemapziņas. Zemapziņā, savukārt, ir pieejama visa informācija, kas ķermenim ir nepieciešams, kas trūkst, kādi ir iemesli dažādām kaitēm un vainām. Visa šī informācija ir strukturēti pieejama sistēmā The Body Code (www.healerslibrary.com).

Lai mainītu savus zemapziņas ticējumus un tādējādi izvairītos no negatīvu emociju iestrēgšanas, noderēs daudzas enerģijas psiholoģijas metodes (lielākā daļa no tām ir minētas šeit: https://www.brucelipton.com/other-resources#belief-change).

Patiesa dziedināšanās ir iespējama. Ja vēlies saņemt atbalstu, savas personības izaugsmē, vai arī ir nepieciešama dziedināšana kādai kaitei, sazinies ar mums pa e-pastu info@eli-sol.eu. Mēs priecāsimies, ja varēsim palīdzēt.

Semināri 2018.gada vasarā Latvijā

Ir pienācis atkal laiks dalīties ar zināšanām un palīdzēt vairākiem cilvēkiem vienlaicīgi. Esmu gatava piepildīt ar enerģiju ne tikai savus tuvākos draugus un pastāvīgos klientus, bet arī ikvienu, kurš ir gatavs mani uzklausīt un manu enerģiju pieņemt. Un es spēju enerģiju dot un vēlos to darīt!

Es ticu, ka šis intensīvais laiks (vēlēšanu tuvošanās un viss, kas ar to saistīts, vasaras karstums, aptumsumi, katram savas personīgās problēmas) mums ir dots ne bez iemesla. Mēs mostamies katrs savā veidā. Mēs pārvērtējam savas vērtību sistēmas. Mēs pieņemam lēmumus rīkoties savādāk. Mēs atveramies mīlestībai. Mēs piedzīvojam garīgo, emocionālo, fizisko transformāciju. Mēs katrs ejam savu ceļu, bet ne jau vieni – mums blakus ir citi tādi paši sava ceļa gājēji, ar kuriem mēs varam satikties, lai kādu posmu ietu kopā. Jo kopābūšanā ir spēks. Nolūkā ir spēks. Lēmumā ir spēks. Un spēks tāpēc ir arī semināros, uz kuriem Jūs šovasar aicinu.

Telpas semināriem jau praktiski visas ir sarunātas un arī semināru tēmas ir zināmas. Tās būs sekojošas:

27.jūlijā Jūrmalā – par attiecībām (seminārs notiks bilingvāli – gan latviski, gan krieviski)
30.jūlijā Tukumā – par attiecībām (par lauztajām sirdīm, vientulību, laulību krīzēm)
31.jūlijā Jelgavā – par veselību (par sāpēm, kuras visu laiku atgriežas, par hroniskām kaitēm, “neārstējamām” kaitēm, enerģijas trūkumu, kaitēm, kuras par kaitēm nosaukt nevar, par vislabāko palīdzību bērniem)
1.augustā Ventspilī – par naudu (par turīgumu un nabadzību, par mērķiem, par mūsu spēju ietekmēt to, cik labi dzīvojam visi)
2.augustā Valmierā – par veselību
3.augustā Jūrmalā- par veselību
4.augustā Limbažos – par veselību
5.augustā Jēkabpilī – par naudu
6.augustā Jūrmalā- par naudu

Katrs seminārs būs mazliet savādāks. Es ļoti paļaujos uz intuīciju un savām emocionālās psiholoģijas metodēm, par kurām stāstīšu šajos semināros. Jā, man ir plāns, ko un kā darīt, ko stāstīt, kā ar saviem klientiem strādāt. Taču, kā tieši notiks semināri un kādas tēmas katrā no tiem būs visaktuālākās, būs pārsteigums arī man.

Es ceru, ka arī Tu paļaujies uz savu intuīciju. Tāpēc, ja, šo rakstu lasot, prātā iešāvās doma vai ķermenī nozibēja vēlme aiziet, aizbraukt, piedalīties, dari to. Pagaidām nezinu, kad būs nākošie semināri, jo drīz atkal jādodas atpakaļ uz Vāciju – meitai sāksies skola jau augustā un mums ir jābūt tur. Tāpēc nezinu, kad būs Tava nākošā iespēja.

Dalība seminārā ir iespēja arī katram tā dalībniekam ietaupīt un šo ietaupījumu izmantot citiem mērķiem. Viena mana individuālā konsultācija šobrīd maksā 50 eiro un nu jau tā ir tikai 30 minūšu gara – mana pieredze, prasmes, zināšanas (tās visas maksā naudu!) aug, un es spēju Tev palīdzēt ātrāk, tad kāpēc vienkārši “vilkt” laiku. Jā, tas ir pietiekoši dārgi, taču ir vērts maksāt arī par to, jo izmaiņas tiešām ir ātras un paliekošas. Taču, ja Tu piedalīsies seminārā (to cenas ir dažādas; atkarībā no ilguma un norises vietas tie maksā no 35 līdz 80 eiro), Tu ne tikai vismaz 4 stundas varēsi uzzināt kaut ko jaunu, nostiprināt esošās zināšanas, apgūt jaunas prasmes, iegūt praktisku pieredzi un jaunus kontaktus, bet, izlemjot turpināt strādāt ar mani vismaz 2 reizes individuāli, par vienu no šīm reizēm Tev nebūs jāmaksā. Bez tam, to, ko es stāstu semināros, man nevajadzēs stāstīt individuālajās konsultācijās, tāpēc darbs noritēs ātrāk. Šie semināri ir lielisks ieguldījums Tavas dzīves kvalitātes uzlabošanā.

Vēl par naudu… Ja Tu gribētu atnākt uz semināru, bet tam nepietiek nauda (pavisam reāli vai Tev tikai tā šķiet), tad dalība kādā no semināriem par naudu ir tieši tas, ar ko Tev ir vērts sākt. Jo problēmas pašas no sevis, protams, mēdz atrisināties, taču visbiežāk ne tādā veidā, kā mēs to vēlamies. Un cik Tu būtu gatava/-s samaksāt, lai beidzot atrisinātu kādu savu problēmu? Ja Tev sāp mugura jau gadiem un ārsti nav spējīgi palīdzēt, tāpēc tu visu laiku dzer zāles, bojā savu kuņģi – cik Tu esi gatava/-s maksāt, lai šīs sāpes vienreiz beigtos? Ja Tev ir psoriāze, ar kuru sadzīvo gadiem, bet tik ļoti gribētu no tās atbrīvoties – cik tu esi gatava samaksāt, lai tas beidzot notiktu? Ja Tev ir cukurslimība, cik daudz naudas Tu jau izdod katru mēnesi, lai pavisam vienkārši nenomirtu? Varbūt ir laiks noticēt, ka tiešām ir lietas, ko nezina ārsti, jo medicīnas institūtos to nemāca? Ja Tu neesi laimīga/-s attiecībās vai arī Tev to nav, kaut arī ļoti gribētos, cik Tu būtu gatava/-s samaksāt, lai savu sapni par lieliskām attiecībām piepildītu. Nē, es Tev neatradīšu dzīves draugu, neizmainīšu esošo. Es Tevi pat neārstēšu. Es neesmu kārtējā tabletīte! Taču es protu metodes un man ir spējas Tev palīdzēt citos veidos – tā, lai patiesībā Tu sev pati/-s palīdzētu. Nāc uz semināriem un uzzini, izmēģini, pārliecinies pati/-s!

Vairāk informācijas par semināru norises vietām, ir pieejamas manā lapā Facebook. Tur ir arī norādes uz to, kur un kā pieteikties. Ja ir kādas neskaidrības vai jautājumi, piezvani manai līdzgaitniecei un lieliskai draudzenei Kristīnei pa tālruni 26226250 – viņa Tev izstāstīs. Vari rakstīt arī e-pastu uz info@eli-sol.eu. Tiklīdz varēšu, tā atbidēšu

Priecāšos, ja satiksiemies jau šovasar kādā no maniem semināriem!

Dace

Idejas un Kaija vārdā Džonatans Livingstons

Vai Tu realizē savas idejas? Cik daudzas no tām? Vai Tu esi kā kaija vārdā Džonatans Livingstons, kurai rodas idejas, vēlme uzlidot augstāk un to arī dari? Starp citu, “Kaija vārdā Džonatans Livingstons” ir Ričarda Baha grāmatas nosaukums. Grāmata ir izdota arī latviski, nav pārāk bieza, lasās viegli – ja neesi lasījis/-usi, noteikti iesaku to izdarīt. Kaut arī es to lasīju sen, tā manās domās “uzpeld” ļoti bieži kā metafora ierobežojošajiem uzskatiem.

Manā prātā un droši vien arī Tavā prātā bieži dzimst dažādas idejas. Un tad notiek dīvainas lietas – vai nu es pati, mans iekšējais kritiķis šīs idejas sāk apšaubīt, vai arī es tās izstāstu kādam citam, kādai draudzenei vai draugam, un viņa/viņš sāk šīs idejas apšaubīt, saukt par utopiju, teikt, ka nekas neizdosies. Un rezultātā es neko nedaru, jo nav taču vērts (nu labi, tagad es, Dace Spāre, daru – šis raksts bija tikai ideja pirms 2 stundām, bet nu tas ir uzrakstīts). Jo biežāk es no savām idejām iekšējo vai ārējo dialogu rezultātā atsakos, jo spēcīgāku sajūtu, ka nav vērts rīkoties, nav vērts mēģināt, jo tāpat nekas nesanāks, es gūstu. Un tas jau ir viens solis depresijas virzienā.

Man ir aizdomas, ka Latvijā un ne tikai Latvijā pārāk daudzi cilvēki dzīvo ar šo sajūtu. Nav vērts mēģināt realizēt savas idejas, jo:

kam tad to galaproduktu vajadzēs,
kas es tāda/-s esmu, lai kaut ko tādu paveiktu,
naudas tāpat nepietiks, lai to realizētu,
man (idejas autoram/-ei) nepietiek zināšanu vai kontaktu, lai darbus izdarītu līdz galam,
noteikti kāds to ideju jau ir realizējis labāk par mani,
ir kādi spēki (sistēmas, cilvēku grupas, enerģijas vienības, augstākie spēki), kas neļaus man manu mērķi sasniegt,
neveiksmes gadījumā par mani smiesies,
tas vienkārši nevar izdoties, jo tā ir utopija,
… (ieliec pati/-s savu skaidrojumu, kāpēc nav vērts rīkoties)

Katrā no šī saraksta rindiņām ir minēts vismaz viens ierobežojošais uzskats, kuru es vai Tu esam ieguvuši savas dzīves laikā. Ar kādu no tiem, iespējams, piedzimām, kādu ieguvām no saviem vecākiem, tuviniekiem, skolotājiem, citu mums “iebaroja” prese, filmas un grāmatas, citu esam guvuši paši, mēģinot un negūstot rezultātus uzreiz, un iestāstot sev greizas patiesības.

Šeit man ir noteikti jāatgādina, ka pasaules lielākie sasniegumi ir gūti, kad kāds mēģināja savu ideju realizēt. Jā, ļoti daudzas idejas neizdodas un katru reizi noteikti tam ir savs iemesls. Taču ir ļoti daudz idejas, kas ir izdevušās:

Henrijam Fordam radās ideja, kā izgatavot lētākas automašīnas. Šim nolūkam katram izgatavošanas procesā iesaistītajam bija labi un ātri jāveic tikai vienu konkrētu darba daļu. Tā Fords radīja konveijeru un sāka izgatavot pirmās lētās automašīnas;
Tomass Edisons vēlējās izgatavot elektrisko spuldzīti un pēc vairāk kā 1000 neveiksmīgiem mēģinājumiem viņam izdevās;
Facebook, Microsoft, Apple, Pixar, Google, Skype… visiem lielajiem nosaukumiem vēsturē ir idejas, kuras kāds mēģināja realizēt un viņam/viņai izdevās. Kādam ne uzreiz, kādam ātrāk, bet izdevās, jo viņi mēģināja;
Tavs tētis uzrunāja Tavu mammu un viņa atbildēja, vai arī otrādi. Viņi to izdarīja! …

Kā realizēt savas idejas?

Ko darīt, ja galvā ienāk idejas un kāds (tu pati/-s vai kāds cits) sāk tās apšaubīt? Ja Tavu ideju apšauba kāds cits, tad viņā var vienkārši neklausīties un turpināt mēģināt līdzīgi, kā to darīja kaija vārdā Džonatans Livingstons. Taču ja šaubas, neticība saviem spēkiem un idejas realizējamībai rodas Tavā galvā, varbūt ir pienācis laiks beidzot tikt galā ar saviem ierobežojošajiem uzskatiem? Varbūt ir pienācis laiks saprast, no kurienes tie rodas? Varbūt ir pienācis laiks beidzot tos atlaist, lai dzīve kļūtu vieglāka un idejas sāktu ne tikai rasties, bet arī realizēties? Un lai tavas idejas Tu varētu realizēt pati/-s, nevis sagaidīt, kad tās realizē kāds cits, un pēc tam skumt par neizmantoto iespēju!

Ja vēlies, varu Tev palīdzēt vispirms jau saprast, kādi ierobežojošie uzskati Tev ir, kā tie ietekmē Tavu dzīvi – pašai/-am to diemžēl ir samērā grūti izdarīt, jo, esot savās programmās, mēs vienkārši tās neredzam. Mēs ticam tikai tāpēc, ka mēs ticam, un mums notiek pēc mūsu ticības! Taču mana visvērtīgākā palīdzība būs šīs programmas atlaist, nomainīt ierobežojošos uzskatus pret tādiem, kas palīdzēs Tev rast sevī spēkus, lai celtos, ietu, darītu un sasniegtu savus mērķus, realizētu savas idejas. Ir nesāpīgas, ātras metodes, kā mainīt ierobežojošos uzskatus, un es pāris šādas metodes protu un izmantoju darbā ar saviem klientiem. Tāpēc raksti vai arī zvani man un piesakies uz kopīgu darbu ar mani! Ja Tevī tikko dzima vēlēšanās rīkoties, bet tu šo vēlēšanos apslāpēji vai sāc to jau darīt, tad tikko atkal nostrādāja kāds no Taviem ierobežojošajiem uzskatiem, tāpēc nekavējies un piesakies uz manu konsultāciju tagad uzreiz!

Bailes no ūdens? Nav baiļu no ūdens!

Vai bailes no ūdens ir jāpārvar ar gribas spēku? Vai tās vispār ir pārvaramas un, ja jā, cik ilgs laiks ir nepieciešams, lai bailes pārietu? Atbilde pārsteidza pat mani!

Kāda mana pastāvīgā kliente, izstāstīja, ka viņas mazā meitiņa ir pirms neilga laika slīkusi viņas acu priekšā, un jautāja, vai varu kaut kā palīdzēt. Viņa izstāstīja, ka kopš tās dienas bērns atsakās pat tuvoties jebkādai ūdenstilpnei, mēģinājumi pierunāt kaut vai tikai pa ūdeni pabradāt nelīdz un, kamēr citi peldas, bērns sēž krastā un tikai skatās. Un pat vienkārši mazgājoties dušā, bērns ir nemierīgs, ja uz galvas tek ūdens.

No vienas puses, viss bija beidzies laimīgi. Kad bērns bija nokritis no peldmatrača, vecāki bija blakus. Arī ūdens tur ir bijis vien kādus 2 metrus dziļš. Tētis tūlīt bija niris pakaļ bērnam, uzreiz gan neatradis, taču pie otrās ieniršanas reizes tomēr atradis un izvilcis krastā. Bērns visticamāk zem ūdens bija atradies mazāk par minūti, taču – kurš gan tādā brīdī skaita laiku – precīzs zem ūdens pavadītais laika ilgums nav zināms. Arī ūdeni bērns nebija sarijies, un, izvilkts krastā, spēja uzreiz runāt un stāstīja, ka zem ūdens nav paticis. Bērna mammai ir liela pieredze darbā ar savām emocijām un viņa savu bērnu bija atbalstījusi cik spējusi – gan runājusies ar viņu, gan glāstījusi, palīdzot nomierināties.

No otras puses, pieredzes ar šādiem gadījumiem man pašai nebija, lasījusi biju, ka palīdzēt var pieaugušajiem, izmantojot Emocionālās brīvības tehniku (šī metode tika atklāta tieši gadījumā, kad kādam pacientam bija nedziedināmas bailes no ūdens). Tāpēc teicu – pamēģināsim, izmantojot Ķermeņa kodu.

Process bija vienkāršs – mamma deva man atļauju pieslēgties sava bērna informācijas laukam, mēs palūdzām augstāko spēku atbalstu, palīdzību un vadību, ar muskuļu testu pārbaudīju, ka es uzdodu jautājumus tieši bērna, nevis savai zemapziņai, un sākām uzdot jautājumus. Saņēmām atbildi, ka jā, ir bērnā iestrēgušas emocijas – bailes un šoks. Ar magnēta palīdzību šīs emocijas atlaidām. Un muskuļu tests parādīja, ka viss ir izdarīts.

Viss ir kārtībā! Vai tiešām viss ir kārtībā? Tik ātri? Vai tas var būt iespējams? Vai tas var būt tik vienkārši? Kāpēc bungojot tika pavadītas pāris sesijas, bet mums pietika tikai ar pāris jautājumiem? Prāts nespēja noticēt, un, protams, mums gribējās pierādījumus, ka bērnam no ūdens vairs nav bail.

Šobrīd šādi pierādījumi ir. Atceries, pašā sākumā stāstīju, ka pēc slīkšanas bērns baidījās tuvoties ūdenim, un pat mēģinājumi pierunāt, kaut vai tikai pabradāt pa ūdeni, nelīdzēja. Pirms neilga laika mana kliente izstāstīja, ka ir bijuši ceļojumā uz siltajām zemēm, visi ir gājuši peldēties un arī bērns bez pierunāšanas un pārliecināšanas ir pārģērbies un devies plunčāties pa ūdeni! Protams, mēs nezinām, kā būtu, ja mēs nebūtu darbojušās ar Ķermeņa kodu, ja nebūtu atlaidušas iestrēgušās emocijas. Mēs nezinām arī, kas būtu, ja bērns būtu slīcis nevis pirms īsa laika, bet pirms pāris gadiem – cik daudz emociju un ticējumu tad būtu jāatlaiž un cik viegli un ātri tas notiktu. Taču šis konkrētais bērns atkal droši iet ūdenī, viņa ķermenis nepiedzīvo stresu katru reizi, kad atrodas ūdenstilpņu tuvumā, un tas neizraisa vēlākas problēmas ar veselību.

Ja tu lasi šo rakstu, tas nozīmē, ka man nav sliktu jaunumu attiecībā uz šo gadījumu, respektīvi, bērnam joprojām no ūdens bail nav. Ja būtu, ticu, ka viņa mamma jau būtu vērsusies pēc atkārtotas palīdzības. Ja tā būtu noticis, būtu šo rakstu pārrakstījusi, izstāstot visu savu pieredzi, ko un kā darījām un kā tas palīdzēja.

“Ja man kāds stāstītu, es neticētu!” teica mana kliente pirms kāda laika, kad pārrunājām iegūto rezultātu. Strādājot ar enerģijas psiholoģijas metodēm tā ir bieži – grūti noticēt, ka var tik labi justies tik ātri, ka var būt tāda brīvības sajūta, ka negatīvās emocijas var tā vienkārši pazust un to vietā var ienākt laime, prieks, pateicība, mīlestība…

Ja Tev ir pazīstams kāds, kurš pats vai kura tuvinieks baidās no ūdens, no augstuma, no uguns(grēka), no uzstāšanās, no suņiem, no jebkā – padalies ar šo rakstu kaut vai tikai informācijas pēc. Tas būs viens labs šodienas darbiņš kādam, kurš šo informāciju jau sen ir meklējis. Bet ja Tev pašam/-ai ir no kaut kā bail, zini, ka palīdzība ir pieejama. Atliek tikai saņemties un to palūgt

Tā ir tava balss

Stāsta, ka mēs visu dzīvi skatāmies uz sevi ar vecāku acīm: priecājamies par sevi, ja vecāki priecājās par mums, un nicinām sevi, ja vecāki mūs nicināja. Stāsta, ka ar viņu vārdiem mēs sevi slavējam un baram. Kā gan no tā atbrīvoties?

Uz jautājumu par savu galveno trūkumu es vienmēr atbildēju nekavējoties: “Slinka! Par to pat nav jādomā. Es esmu tāda sliņķe, kādu pasaule vēl nav redzējusi”. Atceros, kā psihoterapeite, jauka tantīte, paskatījās uz mani pāri briļļu malai: “Nataša, atgādiniet, lūdzu, kādiem izdevumiem jūs šobrīd rakstiet”. Es sāku liekt pirkstus: “Pirmdienās nododu sleju šim žurnālam, otrdienās – šim…”. Izrādījās, ka es rakstu piecas iknedēļas slejas.

Un tie nebija raksti, kas rakstīti it kā garāmejot. Es vispār strādāju pēc labākās sirdsapziņas, jo gan redaktori, gan lasītāji gaida: “Nu nu, ko šajā nedēļā Radulova pateiks”, – un viņiem ir uz to visas tiesības. Iknedēļas sleja – tas nav “apsēdies un uzrakstīji”. Tas ir nebeidzams saspringums – tev ir daudz jālasa, daudz jādomā, jālec laukā no gultas nakts vidū un kaut kas jāpieraksta, no rīta, mazgājoties dušā, jādomā par raksta virsrakstu, bet stāvot lielveikala rindā – par apakšvirsrakstu. Tev ir nepārtraukti, visu laiku jāmeklē tēmas. Jāskrien ar galvu sienā, ja neizdodas izstāstīt notikumu vienkārši, viegli, lai “lasītos vienā elpas vilcienā”… Nu, ko lai saka! Tas ir katorgas darbs. Un ja tas nebūtu man tik mokoši pievilcīgs, jau sen būtu aizbēgusi un devusies strādāt uz šahtām.

Un tātad man bija piecas slejas nedēļā. Papildus tam es biju arī štata darbiniece federālajā izdevumā, kur no manis pieprasīja komandējumus uz reģioniem – lai sagatavotu lielas, nopietnas reportāžas. Gumijas zābakos es klīdu pa visādiem ciematiem, kur iedzīvotāji interesējās: “Maskavā nav nekā cita, par ko rakstīt? Kāpēc tu, nabadzīte, šurp ar vilcienu un diviem autobusiem brauci? Nāc nu, aizvedīsim tevi vismaz uz govju kūti”. Atgriežoties no govju kūtīm, es sēdos darināt rakstus trijiem glancētiem žurnāliem, kuru galvenie redaktori čakarēja man smadzenes ar saviem zvaniem: “Smieklīgāk! Vēl smieklīgāk!” Es maz gulēju, es gandrīz nekomunicēju ar draugiem, es pat atvaļinājuma laikā rakstīju vienu rakstu dienā – manas rubrikas atvaļinājumā negāja.

“Viss?” – pajautāja man psihoterapeite. Es pamāju: “Nē. Es vēl blogu rakstu. Pāris ierakstus dienā”. Es sāku saprast, ka mans priekšstats par sevi, maigi sakot, ne īpaši atbilst realitātei. Kāpēc, esot pārslogotai līdz manu iespēju robežām, es turpināju apgalvot: “Es esmu slinka”?

“Kam pieder šie vārdi?” – es zināju, ka šis jautājums ir neizbēgams. Es sāku raudāt, jo atpazinu šīs intonācijas, ar kurām sodīju sevi par slinkumu, – tā teica mani vecāki, vectēvi un vecmammas visu manu bērnību. Es biju apaļa teicamniece, pēc skolas sēdēju ar jaunāko brāli, mācījos, palīdzēju saimniecībā – kurš ir dzīvojis laukos, zina, ko tas nozīmē un no kāda vecuma bērni tur sāk strādāt uz lauka vai dārzā. Man nebija gandrīz nevienas brīvas minūtes. Un vienalga es dzirdēju: “Tu esi slinka, tev tikai lasīt. Tu pat traukus mazgā, skatoties grāmatā. Pasaule nav redzējusi tik slinku meiteni!”

Protams, viņi tā teica, jo viņiem pašiem bērnībā teica to pašu. Protams, viņi mīlēja mani un vienkārši centās izaudzināt darbu mīlošu cilvēku, kurš spēs kaut ko dzīvē sasniegt. Un, protams, viņi zināja tikai vienu bērna audzināšanas veidu – biežāk kritizēt.

Tenisists Andrē Agasi savā autobiogrāfijā uzrakstīja, ka tēvs viņu spieda trenēties gluži kā vergam un pie tam visu laiku bija neapmierināts. Visus viņa panākumus viņš pieņēma kā pašsaprotamus, bet par mazāko kļūdu bija gatavs izķengāt. Mazais Andrē sapņoja, ka kaut kad izrausies no šīs verdzības. Taču pienāca brīdis, kad viņš saprata: nekur viņam no tēva nesprukt, šis cilvēks ir viņa apziņā uz visiem laikiem. “Es spēlēju ar puisīti vārdā Džefs Tarango. Viņš raketi pārvalda daudz sliktāk par mani, un vienalga es pazaudēju pirmo setu ar rezultātu 6 pret 4. Es esmu satriekts. Tēvs bija gatavs mani nogalināt… “Kāpēc tu mani neklausīji? Kāpēc tu turpināji sist tuvos sitienus?” Taču es pirmo reizi dzīvē nebaidos no tēva. Un kaut arī viņš ir saniknots – es esmu saniknots vēl vairāk par viņu. Es esmu nikns uz Tarango, uz Dievu, es sevi pašu… Man nevajadzēja pieļaut, ka spēle beidzas tā. Tagad manā panākumu sarakstā vienmēr būs zaudējums. Un ar to neko nevar izdarīt. Es neesmu spējīgs turpināt domu, taču tā atnāk pati: es varu kļūdīties. Es esmu nepilnvērtīgs. Defektīvs… Es daudzus gadus klausījos, kā tēvs kliedz uz mani dēļ kļūdām. Viens vienīgs zaudējums – un es jau pats sevi nežēlīgi sodu. Es pārņēmu viņa manieres – viņa neiecietību, perfekcionismu, aizkaitināmību, un tagad viņa balss nav vairs tikai līdzīga manējai: viņa balss ir kļuvusi manējā. Lai mani mocītu, tēvs vairāk nav vajadzīgs. Es lieliski tikšu galā pats”.

Man arī vecāki vairāk nebija vajadzīgi, es vainoju sevi nu jau bez viņu palīdzības. Attiecos pret sevi tā, kā viņi attiecās pret mani – arī perfekcionisti, pārliecināti, ka meita būtu varējusi izdarīt vairāk un labāk, ja vien pacenstos… Uzkop istabas, nomazgā logus, izmazgā grīdu, iztīri virtuvi, izkaplē dobes, iestādi pie logiem septiņus rožu krūmus, izdari pati zini ko un samal kafiju septiņām nedēļām uz priekšu. Nepaspēj? Tad pasteidzies!

Kad kārtējā sieviete sūdzas man par to, ka viņa satiek vien tikai neliešus, kuri viņu vai nu sit, vai arī morāli iznīcina, tad man vienmēr gribas pajautāt: “Un kā pret jums izturējās jūsu tēvs?” Vai arī varbūt māte vienmēr atkārtoja, ka meita dēļ sava rakstura nevienam nebūs vajadzīga, – un nu viņa tagad uz neko lielu vairs nepretendē. Meita sev mātes balsī visu mūžu atkārto: “Es esmu muļķe. Kur nu man”, – un pasaule labprāt atsaucas atbalsī: “Tu esi muļķe. Kur nu tev”.

Es nezinu, vai ir iespējams uz visiem laikiem izmainīt šīs vecāku dotās programmas, taču pakoriģēt un padarīt vājāku to graujošo iedarbību ir iespējams – ir tādas metodes. Nāksies daudz ko apzināties, pārdomāt, piedot, daudz atstrādāt, kaut vai tā paša psihoterapeita kabinetā. Tas ir grūti un sāpīgi, un ne visi to vēlas. Taču vairākums cilvēku pat vispār par tādām lietām neaizdomājas.

Taču Bībeles princips “Ko sēsi, to pļausi” vienalga darbojas, zinām par to mēs vai arī nē. Un kad es lasu par kaut kādām neparastām sievietēm, kurās iemīlas karaļdēli, dzejnieki un citi mākslinieki, kuras visus savus laikabiedrus padarīja trakus, tad es smaidu: “Droši vien to meitenīti dievināja viņas ģimenē, ja jau viņa visu mūžu uzvedās kā dzimusi kroņprincese”.

Ļiļa Brika, tā pati, par kuru Majakovskis rakstīja: “Bez tavas mīlas man nav saules”, savā atmiņu grāmatā stāstīja par to, kā jaunībā aizbrauca uz ārzemēm mācīties par skulptori. Un pēc tam it kā starp citu pieminēja vienu epizodi: “Pie manis no Kissingenas bija iebraucis ciemos tēvs. Viņš ļoti lūdza atgriezties kopā ar viņu Maskavā, viņš raudāja par manām rokām, kas dēļ darba palikušas raupjas, glāstīja un skūpstīja tās, atkārtojot: “Paskaties, Ļiļeņka, ko tu esi izdarījusi ar savām skaistajām rociņām! Atmet šo visu, brauksim mājās”. Taču es biju stingri izlēmusi kļūt par meistari”.

Tēvs uzskatīja, ka viņā viss ir skaists, teica viņai to nepārtraukti, viņš glāstīja un skūpstīja viņas rokas – vai daudzi tēvi tā saka un tā rīkojas? Ļiļai tas bija pierasti, tik dabīgi, ka viņa tam pat īpašu uzmanību nepievērsa. Vai gan ir jābrīnās, ka pēc tam visi vīrieši, kuri viņu satika, uzskatīja viņu par neparastu skaistuli? Kaut gan tagad, skatoties uz bezkaislīgām fotogrāfijām, ļaudis izsaucas: “Tā Brika taču ir briesmīga, kā tāda zossmātīte!” Ko visi viņas dēļ tā juka prātā?” Cilvēki izturas pret mums tā, kā mēs paši izturamies pret sevi. Bet mēs pret sevi izturamies tā, kā pret mums izturējās vecāki.

Tā meitene, par kuras rokām raudāja viņu dievinošais tēvs: “Brauksim mājās, Ļiļeņka!”, pēc tam saņems vēstuli no lielā krievu poēta: “Dzīves bez tevis nav. To es vienmēr esmu teicis, vienmēr zinājis. Tagad es to jūtu ar visu savu būtību… Pat jau tu man neatbildēsi – par tevi vien domāju. Kā mīlēju tevi septiņus gadus atpakaļ, tā mīlu arī šajā sekundē”.

Mīliet savus bērnus.

Nataļja Radulova

Raksta oriģināls atrodams šeit: http://radulova.livejournal.com/3011241.html. Tulkoja Dace Spāre.

Ja arī Tavā galvā skan balss, kas runā ar Tavu vecāku vai vecvecāku vārdiem, kas regulāri kritizē Tevi, un Tevi tas vairs neapmierina, tad zini – risinājums ir pavisam tuvu. Emocionālās brīvības tehnika (Bungošana) ir viena no metodēm, ar kuras palīdzību ir iespējams sadraudzēties ar šo iekšējo kritiķi tā, lai tas sāktu Tevi atbalstīt Tavos centienos. Pie tam, to var izdarīt samērā ātri. Tie nebūs mēneši vai gadi, tās būs tikai dienas vai pat tikai viena diena, kad pamanīsi, ka balss vairs nav tik kritiska. Netici? Pamēģini “uz savas ādas”! Piesakies uz konsultāciju uzreiz. Un Tev tiešām nav jāpērk kaķis maisā, jo, ja Tev neizdosies, konsultācija būs par brīvu!

Patika šis raksts? Iesaki to citiem!