Dzimta ir vecāki un visi, kas bija pirms viņiem. Daudziem šķiet, ka dzimtas scenāriji ir dīvaina mistika vai arī nieki. Taču ļaujiet man jums izstāstīt – varbūt jūs jau esat lasījuši, bet varbūt arī nē – no kurienes šie scenāriji rodas.
Daudzi, lasot rakstus par dzimtas programmām, ir noskaņoti skeptiski. Netic tam, ko nevar aptaustīt, netic visādām enerģētiskajām saitēm, uzskata to par murgiem, izdevīgu atrunu – par jebko. Un tomēr es vēlos jums ar piemēriem parādīt, kā šīs programmas veidojas. Kāpēc tas ir itin reāli un loģiski.
Āži un vīrieši
Pieļausim, ka ir sieviete, kurai ir dzimtas programma – necieņa pret vīriešiem. Pat nicināšana vai naids. Sak, viņi visi ir ragaini dzīvnieki. No kurienes viņai tāda programma? Tā uzskata mamma, blakus mammai tā uzvedas tēvs – un mamma meitai to visu rāda un skaidro. Tāpat domā vecmāmiņa, un no bērnības mazulītei ar vārdiem vai rīcību stāsta – ar vīriešiem esi uzmanīga, viņi noteikti tevi sāpinās, viņi jau nemaz tik ļoti nav vajadzīgi, bez viņiem ir mierīgāk, viņus visu laiku ir jākontrolē! Un var gadīties, ka tēva nemaz meitenei blakus nav – un tad viņai ir jātic visam, ko mammai viņai par viņu stāsta. Bet vai viņa stāsta kaut ko labu?
Jo vīrietis taču ir tas, kuram ir ragi. Tas nozīmē, ka viņam ir jāsāpina, ļoti stipri jāsāpina, viņam tieši šajā jomā ir jābūt veiksmīgam. Kļūstot pieaugušai, meitene jau zina, ko no vīriešiem sagaidīt, kam jābūt gatavai. Un sagaida tieši šo, zināmo un pazīstamo. Un ir tāda sajūta, ka ar nolūku izvēlas noteiktus vīriešus – tieši tādus, un citus nemaz neievēro.
Pēc daudziem gadiem viņa teiks, ka jau uzreiz ir redzējusi, ka viņas topošais vīrs daudz dzer, ka viņš jau toreiz pret viņu roku pacēla, nekad nav gribējis strādāt, tas ir bijis skaidri redzams, taču viņa ticēja, ka viņš izmainīsies. Bet patiesībā – zemapziņas līmenī viņa tieši to arī gaidīja, savas programmas apstiprinājumam.
Atrodot vīrieti, viņa katru dienu to novēro. Un gaida. Ja viņš pagaidām vēl izskatās kā labs cilvēks, tad viņa gaida ar šausmām un nepacietību, ar bailēm un interesi – kad viņš beidzot sevi nodos? Kad parādīs savus ragus? Lai cik labs cilvēks viņš arī nebūtu, agri vai vēlu viņš kļūdīsies. Visi kļūdās. Pat ja tikai kaut kādā sīkumā. Taču viņai tā kļūs par “traģēdiju”, kuru viņa jau sen bija saplānojusi. Viņš vienkārši nopirks ne tos ābolos, nenomazgās aiz sevis traukus, nogulēs svarīgu tikšanos, ne tā parunās ar viņas māti. Un ko tad? Viņa jau zina, ko darīt! Tā jau viņa zināja! Lūk! Tas viss viņai par spīti, viņš speciāli bojā viņai nervus. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir no ragaino dzimtas!
No otras puses, iedrošināt vīrieti darīt kaut ko labu viņa neprot. Viņa to nekad mājās nav redzējusi. Un par ziedu pušķi, ko viņš viņai uzdāvinās, viņa labākajā gadījumā noburkšķēs, ka viņai labāk patīk rozes, nevis tulpes. Viņa vienkārši nezin, ko ar to pušķi iesākt. Kā par to priecāties, kā justies tā cienīga. Un arī ar šo vīrieti, kurš negrib kļūt par “āzi”, un uzvedas tā, kā rakstīts labās grāmatās, kuras tai nekad priekšā nelasīja.
Viņas emocijas iznāk ārpusē tikai tad, kad viņš kļūdās. Pārējās situācijās – viņa ir auksta un noslēgta.
Taču vīrietim ir vajadzīgas emocijas, viņš no tām barojas, pēc tām orientējas. Ja nav emociju no sievietes – viņš ir stuporā un nezina, kā reaģēt un kā dzīvot. Un ja viņš redz uzplaiksnījumus tikai savu kļūdu laikā – kļūdu pēkšņi kļūst vairāk. Lai pēc iespējas pārliecinātos, ka viņa ir dzīva.
Tā saucamie negatīvie pastiprinātāji ir spējīgi labu vīrieti pāris gados piespiest sākt blēt. Bet ziedu ar katru gadu būs arvien mazāk – ja jau tie viņai emocijas neizraisa. Priekš kam tērēt dēļ tiem naudu, laiku un nervus?
Pēc pāris laulības gadiem viņa nonāk vajadzīgajā punktā – vīrieši tomēr ir ar ragiem, ziedus nedāvina, mājās nepalīdz, visu slikto dara speciāli. Un ļoti sāpina. Iespējams, pat krāpj, meklējot dzīvas emocijas pie dzīvām sievietēm. Vai tajā ir vainīgs vīrietis? Daļēji jā. Nespēj pretoties viņas dzimtas programmām un viņas spiedienam smalkajā plānā. Bet vispār, protams, viņi atrod viens otru pavisam ne nejauši.
Un visticamāk, ka viņš izauga tajā ģimenē, kur viņa māte neieredzēja tēvu, uzskatīja viņu par ragaini un slikto. Taču dēlu ļoti mīlēja un lutināja. Līdz noteiktam vecumam. Tikai nelaime ir tajā, ka, ja sievietei ir programma, ka vīrieši ir “āži”, un viņa audzina dēlu – par ko viņas dēliņš var izaugt? Vai nu atteiksies būt vīrietis, vai arī kļūs par sāpju iemeslu. Gan viņai pašai, gan citām sievietēm.
Un vēl mirklīti iedomājieties, kā ir būt par tādas sievietes vīru, kura zemapziņā uzskata, ka visi vīrieši ir “āži” un nepārtraukti it kā gaida no tevis nejaucību. Kā tas varētu būt? Iedomājieties, kā tas ir – dzīvot ar cilvēku, kurš uzskata, ka tu esi tāds pats kā citi, ļoti no tā baidās un tāpēc visu laiku tevi saspringti izseko. Nedod Dievs, kļūdīties! Just viņas neuzticēšanos, viņas bailes, saspringumu. Un redzēt, ka viņa pat it kā priecājas katru reizi, kad tu nevari būt par vīrieti, nespēj turēt solījumu, padarīt viņu laimīgu. Un kā vispār var padarīt laimīgu tādu sievieti? Tikai aizejot no viņas, jo tad taču viņai kļūs daudz vieglāk dzīvot.
Lūk, jums arī dzimtas programma. Tiek nodota no paaudzes uz paaudzi. No mātes meitai. Kamēr tā netiek apzināta – izmainīt to nav iespējams. Bet, ja apzināsi, ir iespēja. Un viss ir apzināms un skaidrs, nekādu smalko enerģiju. Vienkārši viss, kas tika iebarots līdz 7 gadu vecumam, atstāj iespaidu uz visu atlikušo dzīvi.
Pazemojošie lūgumi
Vai arī cits variants. Mazāka programma – lūgt ir pazemojoši. Taču tās ietekme nav īpaši mazāka un sastopama tā ir biežāk.
Sieviete uzskata, ka lūgt – tas ir pazemojoši. Īpaši vīrieti. Īpaši naudu. Māte viņai to iemācīja. Ja tev vīrietis iedeva naudu, tev ir tā jāatstrādā. Un būt atkarīgai no vīrieša ir bīstami – tāpēc, ka viņam ir ragi (skatīt iepriekšējo variantu), un neviens nezin, kad un kā viņš izlems tos izmantot. Tāpēc ir jādara tā, lai nenāktos nekad un neko lūgt.
Un, lūk, viņa ir precējusies. Strādā. Ir sava nauda. Viss normāli. Aiziet dekrētā un pēkšņi savas naudas nav. Bērnu nauda ir minimāla. Ģimeni uztur vīrs. Bet viņa? Jūtas kā izdzimtene, kurai nav ne uz ko tiesības, un dēļ tā jūt iekšējo spiedienu. Un “pēkšņi” saplīst zeķubikses. Gandrīz pusgadu viņa tās kur vien varēja sašuva, lai nebūtu jāpērk jaunas (jo savas naudas jau viņai nav). Jāiet un jālūdz nauda vīram. Priekš zeķubiksēm. Šausmas!
Kā to izdarīs sieviete, kurai ar pašcieņu un lūgumiem viss ir kārtībā? Viegli, it kā cita starpā, nepiešķirot tam pārāk lielu vērtību. Gluži tāpat, kā prasot naudu maizei vai pienam. Vai arī vienkārši lielveikalā papildus citām nepieciešamajām lietām paņems arī zeķubikses. Kas tur īpašs?
Bet ja viņā iekšā ir tāds vīruss, tad lūgums – tas ir pazemojoši? Varianti ir vairāki.
- Tās, kuras neprot lūgt, bieži sāk uzreiz pieprasīt. T.i., uzreiz iet pie vīra, sak, tev jādod. Vīrs no tā parasti sadusmojas un nedod. Un dēļ tā viņa jūtas pazemota.
- Tāpat viņa var prasīt aplinkus, dot mājienus, apvainoties, ka viņš neko nesaprot. Un pēc tam kopā ar šo aizvainojumu mesties viņam virsū un saņemt kādu aizvainojošu atbildi.
- Tāda sieviete neprot izvēlēties laiku, vietu un apstākļus lūgumam. Viņa it kā speciāli lien tad, kad līst nedrīkst nekādā gadījumā. Kad viņš jau ir noguris, jau ir dusmīgs vai jau ir sasprindzis. Viņa to visu redz un saprot, ka, neskatoties uz izkārtni “nelien, nogalinās”, viņa vienalga lien.
- Varbūt viņa uzreiz izrakstīs rēķinu. Sak, es te tīru, tevi baroju, dod naudu! Atkal jau vīrietis diez vai novērtēs tādas brāzmas un diez vai būs sajūsmā par iespēju izbērt sava maka saturu viņas plaukstās.
- Apvainojumi. Dažkārt šķiet, ka, ja padarīsi vīru vainīgu, tad būs ērtāk. Nespēs atteikt zeķubiksēm un kleitām. Tāpēc ir jāatrod tas, kur viņš “lieki un nepareizi” tērē naudu – un bakstīt, bakstīt, bakstīt. Sak, tava mašīna noēd pusi no algas! Un vēl tavs sporta klubs, uz kurieni tu ej tikai retu reizi! Bet sievai visu laiku nav par ko zeķubikses nopirkt! Ko vīrietis izdarīs? Skries uz veikalu pakaļ zeķubiksēm? Gaidi vien!
- Un vēl viņa var vienkārši klusēt un gaidīt, kamēr viņš pats nojautīs. Viņam taču ir jānojauš. Viņa taču redz caurumus viņa zeķēs un sašuj vai nopērk viņam jaunas. Tāpēc arī viņam ir jānojauš. Taču nenojauš, parasts vīrietis nekad pats neaizdomāsies. Un tas viņu ļoti aizvaino – kāda gan tā ir mīlestība?
Visbiežāk viņa tā arī klusē, gaida, un pēc tam – uzsprāgst. Un uzreiz – apvainojumi “tu mani nemīli”, rēķinu piestādīšana, “es tik smagi strādāju”, uz ko vīrieši parasti reaģē ar vārdiem: “un es tev to nelūdzu! Negribi, nedari!” Pazemojoši? Un kā vēl! Tātad viss mans darbs mājās neko nav vērts un nevienam nav vajadzīgs. Un es pati arī ne…
Taču patiesībā konkrētajā situācijā viņas zemapziņas mērķis bija ne tajā, lai nopirktu zeķubikses, jo nopirkt zeķubikses ir vienkārši. Ej uz veikalu un nopērc. Viņai ir nepieciešams “pabarot” savu programmu par to, ka lūgt ir pazemojoši. Un zeķubikses ir tikai tam apbrīnojami ērts instruments. Lai pēc tam viņa varētu raudāt, ka lūdza taču tikai zeķubikses, taču viņš nenojauta, atteica, izsmēja un sabāra. Programma ir nostiprināta. Viņa atkal neprasīs. Un tā arī visu mūžu baidīsies palikt tādā ievainojamā stāvoklī sava vīra priekšā…
Es visu pati
Vēl variants (turpinot tēmu) – programma “visu pati”. Tā var viegli izaugt no iepriekšējiem diviem variantiem. Ļoti bieži sastopama un grūti ārstējama.
Piemēram, dzīvo sieviete, kurai ir vīrs un bērni. Strādā. Nogurst. Gaida no viņiem palīdzību, taču klusējot – citādi tas pazemo, atcerieties? Gaida gadu. Vēl vienu. Trešo. Spēki jau ir uz izsīkuma robežas. Atnāca no darba – gatavo, tīra, bet viņi atpūšas un visu izmētā. Ciešas no visiem spēkiem, bet pēc tam ir sprādziens! Kā jūs man visi esat apnikuši! Jūs visi esat parazīti! No jums nav nekādas palīdzības! Es esmu nogurusi! Es jums visu atdevu, bet jūs esat nepateicīgi!
Bet vai tad nevarēja vienkārši palūdz palīdzību? Neuzskatot visus apkārt par telepātiem un cilvēkiem ar īpaši augstu empātiju? Pateikt acīs – es esmu nogurusi, man ir grūti, palīdziet, sakopiet? Un nevar atnākt vienreiz no darba un pašai nokrist dīvānā, neskatoties uz izsalkušo vīru un netīro māju? Nokrist un pateikt – vairāk nespēju?
Nedrīkst. Jo ir programma, ka neviens un nekad nepalīdzēs, viss ir jādara pašai. Pat ja viņi izdarīs, tad izdarīs nepareizi. Stūrus neiztīrīs, kartupeļus nesagriezīs pietiekoši mazus, šķīvjus saliks nepareizajās kaudzītēs. Tāpēc viss ir jādara pašai. Tā ir vienkāršāk – neskaidrot neviena neko un nepārdarīt.
Tad, iespējams, varbūt tie neizmazgātie stūri un lieli kartupeļu gabaliņi, varbūt tas nav tik svarīgi? Ja mamma tajā laikā atpūšas, bet bērni mācās būt patstāvīgi? Kā gan lai viņi iemācās griezt smalkāk un mazgāt tīrāk?
Kas ir svarīgāk – ideāla tīrība aiz tualetes poda vai arī attiecības? Pareizība vai arī iespēja mācīties un augt?
Kaut kad mūsu vēsturē bija periodi, kad tā laika sievietēm bija jādara viss pašām. Kad vīrieši gāja bojā karā, kad viņi aizgāja no mājām uz kara laiku, kad kaut kā vajadzēja tikt galā. Un gan vecmāmiņai, gan vecvecmāmiņai šī prasme glāba dzīvību, bija noderīga. Un vajadzīga. Taču paiet 50 gadi un apkārtnē vīriešu ir pietiekoši. Varētu arī atlaist pavadu. Taču nekādi. Nesanāk. Nav ierakstītas tādas programmas, meitenēm nav tādas pieredzes acu priekšā bijis. Vairākumam tomēr mātes ir stipras un visu var pašas. Iemācījās to no savām mātēm, vīriem savu līderību nenodeva, zem tupeles pabāza un no ģimenes izspieda. Un viss. Citādi viņa jau vairs neprot. Un tiecas uz sev saprotamāko variantu.
Bet saprotamākais variants ir tad, kad es visu daru pati. Daru labāk nekā tad, ja man kāds palīdz. Daru ātrāk, daru pareizāk. Pat ja tas maksās man visus dzīvības spēkus. Nav svarīgi.
“Visu pati” – tas ir pats briesmīgākais sievietes instruments sabiedrības un attiecību izjaukšanai. Tāpēc ka, ja viņa visu dara, tad citiem nav iemesla tapt labākiem, nav nepieciešams kaut ko mācīties un kaut ko darīt. Un tādējādi viņa sagrauj pati sevi ar pārāk lielām slodzēm.
Zēni, kuri aug ar tādām mātēm, pierod pie tā, ka visu lemj un dara sieviete. Un viņi izaugot nesaprot, kā gan savādāk? Pat ja iekšā viņos ir šī vēlēšanās – būt līderiem, tad pieredzes taču nav. Viņiem tas ir jāmācās, bet kurš gan ļaus? Blakus taču jau ir viņa, kura prot būt līdere jau no autiņu vecuma. Tā, kura “visu pati” jau piektajā paaudzē.
Bet tā pati “visu pati” sapņo atslābināties, atpūsties, atrast stipro plecu. Taču visticamāk tas nenotiks. Jo viņai būs jāatsakās no saviem priekšstatiem par dzīvi, no savas programmas. Būs jāļauj vīrietim ne tikai pieņemt lēmumus, bet arī kļūdīties. Būs jāļauj sev ne tikai lūgt un pieņemt palīdzību, bet arī priecāties pat tad, ja izdarīts nav tā, kā to būtu izdarījusi viņa. Un tā tālāk.
Kamēr viņa neapzināsies, no kurienes ir viņas programma, kad un kam tā ir palīdzējusi bezjēdzīgi meklēt laimi. Taču saprotot, ka tas ļoti svarīgi bija manai vecaimammai un vecvecmammai, ka viņu dzīvēs nebija iespējams savādāk, ka viņām tas glāba dzīvību, ir cerība. Paldies, vecomāt, par to, ka es esmu. Es esmu pateicīga tev par to, kādu cenu tu par to samaksāji. Pateicos tev! Taču man tāda programma nav vajadzīga! Paldies!
Un tālāk – ikdienas prakse – lūgt, priecāties par to, kas ir izdarīts – pat ja lēnām un ne ideāli. Pateikties un prasīt no jauna. Deleģēt. Mācīties uzticēties pa drusciņai. Mācīties komunicēt. Mācīties pieņemt. Mācīties apzināties, ka tu esi tā visa vērta. Gan palīdzības, gan dāvanu, gan mīlestības, gan rūpju.
Un dēļ tā nav nekas īpašs jādara. Nav nepieciešams dēļ tā sisties nost darbos un mājās. Nav nepieciešams veikt varoņdarbus. Nav jābūt ideālai un pilnīgai. Pietiek būt patiesai. Kaut gan tas ir daudz sarežģītāk.
Vēlies izlasīt šo rakstu oriģinālā? Raksts ir atrodams šeit: Как формируются родовые программы
Šī lieliskā raksta autore ir krieviski rakstošā Olga Vaļajeva, kura savas zinības balsta vēdās un Helingera sistēmisko uzstādījumu metodē. Arī bungošanā ir iespējams pielietot šīs zināšanas, un, to darot, ātrāk tik pie rezultāta. Jo tad mūsu rokās jau ir 2 instrumenti.
Kā raksta Olga, ir programmas, no kurām ļoti grūti atbrīvoties. Taču tas nav neiespējami. Grūti ir tāpēc, ka šādas programmas parasti nav vienas. Programmas (bungošanā tās saucam arī par ierobežojošajiem uzskatiem) ir kā zobratiņi pulksteņa mehānismā. Kad griežas viens, citi griežas līdzi. Reizēm mums šķiet, ka tieši šī ir tā programma, kuras dēļ dzīve iet tā, kā nu tā iet. Un, ja šo vienu izmainīšu, tad izmainīsies viss. Diemžēl parasti tā nav. Ir jāmaina šī pirmā programma, ir jādziedina tās situācijas, kuras piedzīvojām, programmu stiprinot, ir jāatlaiž tās negatīvās emocijas, kuras joprojām nēsājam sevī šīs programmas dēļ. Un tas ir darbs ne tikai vienai dienai.
Tieši tāpēc ļoti vērtīgas ir koučinga programmas, kur ir vienošanās strādāt kopā ar kouču ilgstoši. Kur tiek izvēlēts mērķis un uz to arī iets. Kur tieši Tu pieņem lēmumu – viss, pietiek, es mainu savu dzīvi! Un to arī dari. Jebkurš speciālists – koučs, skolotājs, psihoterapeits – ir tikai atbalsta personāls, kurš palīdz tev nekāpt uz grābekļiem, redz tevi no malas, palīdz visu laiku neiet pa apli, bet gan doties uz priekšu. Taču darbs dvēseles līmenī, savā zemapziņā, ar saviem ieradumiem būs jādara Tev. Jā, iesākumā tas ir bailīgi. Tomēr sasniegumu prieks ir tas, kas daudz ko atalgo. Dzīve var būt savādāka, neskatoties uz to, kādas programmas šobrīd pār mums valda. Ir speciālisti, kuri prot pārinstalēt datorus. Un ir speciālisti, kuri zina, kā pārprogrammēt zemapziņu. Emocionālās brīvības tehnika ir lielisks līdzeklis zemapziņas pārprogrammēšanai. Tava dzīve var kļūt savādāka jau šodien, ja vien tu to izvēlēsies. Izvēlies atcelt tās programmas, kas Tev nekalpo, bet gan Tevi sāpina un ierobežo. Tu esi tā vērts! Tu esi tā vērta! Un es esmu gatava Tevi šajā ceļā atbalstīt. Neatliec uz vēlāku, un sazinies ar mani tūlīt!
Patika raksts? Iesaki to arī citiem!